"Ja fotoradaru darbība tiktu attīstīta, es domāju, mēs nebūtu nonākuši pie tādas situācijas, kādā esam šobrīd, kad mums ir bojāgājušo, ievainoto skaita palielinājums. Man nepatīk tā salīdzināt, bet ir aprēķināts, ka arī naudas ziņā viens bojāgājušais valstij izmaksā 300 tūkstošus latu. Manā skatījumā vajadzēja pārdalīt resursus, domāt citā virzienā, bet nevajadzēja šo grūti radīto sistēmu jaukt," izteicies E. Zivtiņš.

Lai arī līgums ar fotoradaru ieviesēju "Vitronic" savulaik tika lauzts, jo uzņēmums nespēja pildīt saistības, E. Zivtiņš to vairāk saista ar sabiedrības spiedienu un uzsver, ka "nevar būt tikai tautā populāri lēmumi gadījumos, kas skar sabiedrības drošību". "Ir jābūt striktai nostājai. Ja ir jāoperē, tad ir jāoperē un nevis jāklausās visās pacienta iegribās," tā E. Zivtiņš.

Runājot par radaru izvietojumu, E. Zivtiņš paudis nostāju, ka "jāstrādā tur, kur notiek visvairāk pārkāpumu. Citur jau nav jēgas strādāt. Tas, ka ir jābūt pārvietojamiem fotoradariem, tas ir pilnīgi skaidrs. Pārvietojamajiem fotoradariem ir jābūt policijai. Un ar pārvietojamajiem radariem ir jāstrādā ar slēptās uzraudzības metodēm, tie ir jāslēpj, un tikai tādā veidā autovadītājs sapratīs, ka radars var būt jebkur, un ievēros noteikumus."

Edmunds Zivtiņš uzskata, ka šobrīd policijai trūkst kapacitātes: "Kad es sāku strādāt par Ceļu policijas priekšnieku 2004. gadā, manā pakļautībā bija vairāk nekā 1200 cilvēku, šobrīd nebūs vairāk par 700 tādu cilvēku, kas uzrauga ceļu satiksmi. Viena daļa no viņiem ir ne īsti ceļu policisti, ne īsti patruļdienesta darbinieki. Tagad ceļu policistu var norīkot šķirt ģimenes skandālu, kamēr trūkst cilvēku, kas varētu uzraudzīt ceļu satiksmi," spriež E. Zivtiņš.