Pēc konkursa zaļumballi deju ritmos iegriezīs mūziķis Andris Ērglis – vēsta pasākuma programma. Lai gan pirmajā brīdī liriskais mūziķis un rokmūzikas festivāls šķiet divas nesavienojamas lietas, izrādās, ka tā nebūt nav. "Visa mana bērnība ir pagājusi vienā rokā. Mans tētis bija muzikants, es viņam gāju līdzi uz mēģinājumiem, un tur tikai roku spēlēja. Neko citu viņi vispār nemācēja, zāģēja tikai tās ģitāras. Turklāt Liepāja bez roka – tas jau nekas nav!" saka mūziķis.

Tāpat kā jaunieši, kas piedalīsies konkursā, arī A. Ērglis savas apzinātas mūziķu gaitas sāka pusaudžu vecumā. "Man bija kādi gadi 16, kad es sapratu, ka mans dzīves ceļš būs saistīts ar mūziku. Kad es atnācu uz Liepāju, kopā ar Jāni Strazdu mēs izveidojām paši savu apvienību – "Berm". Latvijas Radio pa retam dažas dziesmas pat mēdz atskaņot – tajās ir dzirdams Ērglis, kuram ir 17 gadi."

Puiši tolaik pārsvarā dziedājuši oriģināldziesmas, bijuši arī daži koverīši. "Toreiz mūsos nenoliedzami bija jaunības maksimālisms. Mums vajadzēja izdarīt tā, lai neviens to nevar atkārtot. Spēlēt tā, kā neviens. Varbūt tur mēs arī daļēji kļūdījāmies, bijām par sarežģītu, jo tā arī kļuvām mazliet nesaprasti no vienkāršās publikas puses," pēc gadiem vērtē mūziķis un atzīst, ka tas, iespējams, bijis arī galvenais iemesls, kāpēc grupa izjukusi.

Puiši piedalījušies arī konkursā "Liepājas dzintars", kur plūkuši uzvaras laurus. Uzstājoties kā grupa, puiši uzrunāti arī no tobrīd Latvijā kolorītu mūziķu puses. "Iedomājieties, man 17 gadi, pienāk Zigmārs Liepiņš, saka – nu puikas, negribētu vienu manu dziesmu ierakstīt? Nu tur taču ir jāpaliek trakam! Aiz prieka jālec debesīs! Esmu ļoti priecīgs un laimīgs, ka manā likteņa grāmatā ir ierakstīti šādi koncerti un piedzīvojumi."

A. Ērglis atzīst, ka jaunībā svarīgākais ir nepalikt lepnam, saglabājot sevi tādu, kāds esi sākumā. "Es pats esmu tam izgājis cauri un nenoliegšu, ka brīdī, kad tiek piedzīvotas veiksmes, jaunam cilvēkam sāk likties, ka viņš ir labāks nekā patiesībā. Un zvaigžņu slimība var visu sabojāt."