Drukāt šo lapu
24.04.2013 17:28

Tēvs meklēja dūšīgus cilvēkus

Autors  Agnese Dzene
Novērtēt šo ziņu
(0 balsojumi)

Viņa grāmatas tiek dēvētas par kultūrvēsturiskiem pieminekļiem. Ar vārdiem spilgti gleznoti cilvēku likteņi iedzīvina laikmetu, kas rāda gan šodienu, gan aizgājušos gadsimtus.

Rimants Ziedonis nav vērotājs, pētnieks un vērtētājs. Savos darbos viņš ir bijis klātesošs, un tāds būs arī 25. aprīlī plkst. 16 Olaines Kultūras centrā, kad ieradīsies uz sarunu ar iedzīvotājiem.

Sarunas galvenā tēma būs pērn klajā nākusi grāmata "Leišmalīte", kuru rakstīt iesāka nu jau mūžībā aizgājušais dzejnieks Imants Ziedonis, bet turpināja dēls Rimants. Tomēr rakstnieks neuzliek par pienākumu visiem izlasīt grāmatu pirms tikšanās. "Autors nekad nedrīkst uzspiest lasītājam savu grāmatu," pārliecināts Rimants.

Viņš saka, ka tikšanās reizē klausītājiem arī nolasīs kādu no saviem stāstiem. "Pirmo sarakstīju dzejoļu grāmatu, pēc tam stāstu, bet pēdējo gadu laikā rakstītas tikai dokumentālās grāmatas. Kopumā sešas, tāpēc tagad gribētos atgriezties pie daiļliteratūras," rakstnieks atzīst.

"Leišmalītē" atklāts gan tēva, gan dēla pieredzētais Augšzemē jeb Leišmalītē. Rimants atzīst, ka veiksmīgi izdevies savus tekstus nostatīt līdzās tēva rakstītajam. "Tēvs pusi grāmatas bija sarakstījis, es šaubos, vai kāds cits to būtu turpinājis un pabeidzis. Tā arī paliktu neizdota, bet ieguldīts bija liels darbs. Man jau nebija jāraksta akurāt tā, kā to darīja tēvs, un neviens autors nemaz nevar otra stilu atkārtot, bet uzstādījums bija tāds, ka stils nedrīkst būt pretrunā. Tēvs bija meklējis dūšīgus cilvēkus, kuri cīnās pa dzīvi un kuriem arī izdodas. Viņš nebija meklējis negācijas, bet cilvēkus, kas arī katrā dokumentālā darbā ir pats interesantākais. Un tas man bija jāievēro. Nevar aizmirst arī par vides vērojumu un kultūrvēsturisko fonu."

Rimants atzīst, ka viņam vienlīdz labi patīk dokumentēt gan pagātni, gan tagadni. Jaunībā pat apsvēris domu studēt vēsturi, "bet padomju laikā vēsture kā disciplīna bija diezgan ierobežota un visu patiesību nemaz nevarēja runāt. Vēsture bija rakstīta no konkrētas ideoloģijas skatupunkta. Strādājot pie grāmatas, labprāt katrā vietā interesējos par vēsturi, bet galvenais ir realitāte. Tā tikai šķiet, ka mūs, latviešu, ir maz un visi cits citu pazīstam, bet katru reizi izdodas satikt kādu cilvēku, kuru tomēr iepriekš nebiji saticis, lai gan ilgi turpat netālu vien bijis. Gūstu milzīgu enerģiju no šādām tikšanās reizēm," savas sajūtas atklāj rakstnieks.

Lai gan daudzas Latvijas vietas un ļaudis jau aprakstīti, Rimants atzīst, ka rakstīt var vēl un vēl. "Par katru ciemu varētu grāmatu sarakstīt. Man arī būtu vēl idejas, bet gribu mazliet ieturēt pauzi. Esmu uzrakstījis sešas grāmatas pēc kārtas par Latviju, zeme ir caurcaurēm izvagota, un tagad varētu mazliet pamainīt žanru un stilu, atgriezties atpakaļ pie daiļliteratūras klasiskā izpratnē. Šobrīd grūti prognozēt, kādās sliedēs tas varētu ievirzīties."