Mūziķis teic, ka viņam ir ļoti aktīva "solo darbošanās", tāpēc viegli kaut ko palaist garām. "Jūs tās noteikti zināt," leģendārās grupas solists ir garlaikots par aicinājumu nosaukt klausītāju pieprasītākās "Sīpolu" dziesmas. "Dziesma par spēli" jeb "Dvēselīte", "Mērkaķu dziesma", "Daugaviņa", "Mammu, es gribu!", "Trakā Līze". "Tās ir dziesmas, kuras kādreiz visur ļoti drillējās – mikrofonos un citur."
Vai cilvēki koncertos joprojām ceļas kājās? "Agrāk cēlās neskaitāmas reizes. Arī tagad vēl. Es domāju, ka vairs to nedara no sajūsmas, bet no vispārējas cieņas. Nedomāju, ka klausītājs ceļas kājās, ja ir piedzīvojis pozitīvu šoku no dziesmas. Tieši otrādi – ja klausītājs ir tā apstulbis, tas drīzāk paliks sēžam. Bet nevaru noliegt, ka stāvovācijas paliek atmiņā kā patīkami dzīves momenti."
"Sīpolu" dziesmas sen apnicis spēlēt, saka Niks Matvejevs. "Es ar vieglu sirdi tagad to saku, bet – tiklīdz sāku tās dziedāt, tā pēkšņi vairs neliekas." Ceturtdaļgadsimtu dziesmas nav tikušas spēlētas, un tagad tām esot cits skanējums. "Un mums pašiem – daudz lielāka mūzikas pieredze, dzīves pieredze, skan pilnīgi savādāk. Es domāju – daudz labāk! Manī vairs nav tās jaunības histērijas. (Smejas.) Citam tas varbūt slikti, ka nav, bet man – tikai uz labu. Es zinu, ka spēlēju un dziedu reizes piecas labāk. Visu šo laiku esmu bijis mūzikā – pilnveidojos, mācījos."
Grupas pirmsākumos 70. gadu beigās bija grūtības apstiprināt grupas nosaukumu. "Tolaik mums bija tādas sarežģītas kompozīcijas, kas sastāvēja no vairākām daļām un varēja ilgt pat desmit minūtes. Kāds žurnālists vai muzikologs rakstīja par mūsu koncertu pie [tagadējā festivāla "Bildes" rīkotājas] Tijas Auziņas Anglikāņu baznīcā. Viņš "Literatūrā un Mākslā" ierakstīja, ka sūds vien tur bija – nekas sarežģīts, bet gan primitīvas častuškas, un sliktā nozīmē pieminēja mūsu izdomāto, bet iestāžu neapstiprināto grupas nosaukumu "Sīpoli".
Tā kā šis vārds parādījās tik centrālā avīzē, mēs ar prieku automātiski pie tā palikām. Vairāk mums neviens nepārmeta: "Kas to pieļāva! Kāpēc tāds nosaukums?" Bet tā bija stulba jauniešu ideja – mūzika tāda neparasta, kas var patikt un var nepatikt, bet kā sīpoli iekož acīs. Tagad man par to visu tādi smiekli nāk!" "Sīpoli" pēcāk prasījuši draugiem no Krievijas supergrupas "Akvarium", kā radies viņu nosaukums un ko tas nozīmē. Grupas līderis Boriss Grebenščikovs atbildējis: "Vispār neko! Vienkārši – akvārijs. Dzērām šņabi, blakus stāvēja akvārijs, un viss – būs akvārijs." "Tāpat ir ar "Sīpoliem", bet varēja būt kartupeļi. Zemtekstus nemeklējiet!" (Smejas.)
"Sīpoli" uz skatuves Ādažos kāps tradicionālajā sastāvā, izņemot dziedātāju Aivu Braunu, kura mūziku pametusi. Viņu aizvieto daudzsološā Ieva Sutugova (kā raksturo N. Matvejevs: "Jauna meitene, bet ļoti, ļoti talantīga, turklāt ļoti progresē"), kā arī Indra Kļimoviča un Zane Gudrā. Koncerts Ādažos ievadīs vairāku koncertu ciklu pēc kārtējās grupas pauzes.
N. Matvejevs gan aizvadītos mēnešos skrējis kā vāvere ritenī – teātris, kino, jaunas programmas. Viena no tām – "Piegalda dziesmas" ar spalvaskāta meistara Gunta Pilsuma vārdiem. "Tādi neķītri īsismi, piemēram: "Tā vien šķiet, ka kamasutru izgudrojuši bezdarbībā nīkstoši traumatologi!" (Smejas.) Nu tādā garā! Otrdien bija tas gods pārbaudīt klausītāju reakciju, un tās aizgāja ļoti labi."
Naudu N. Matvejevs pelnot ar komponēšanu un aranžēšanu, jo, "ja es tikai dziedātu, tad pliku pakaļu staigātu".
Koncerts "Brīnišķīgais medījums" ar Mārtiņu Braunu un grupu "Sīpoli" Ādažu Kultūras centra skatītāju zālē skanēs trešdien, 31. oktobrī, plkst. 19. Biļetes – no 7 līdz 10 latiem "Biļešu paradīzes" kasēs un Kultūras centrā.