Izstādes atklāšana notika sestdien Turaidas muižas pārvaldnieka jaunās dzīvojamās mājas izstāžu zālē.

Turaidas muzejrezervāta krājuma mākslas kolekcijā glabājas Voldemāra Gudovska mākslas darbi, pārsvarā – akvareļi. Tā ir tikai neliela daļa no mākslinieka radošā mūža veikuma. Daudzas viņa gleznas arvien atrodas viņa darbnīcā, kā arī daudzu siguldiešu privātkolekcijās, jo mākslinieks reizē ar savu sirds siltumu tās dāvinājis draugiem, radiem un kolēģiem. Tās aizceļojušas arī uz citām pilsētām un valstīm.

Dzīves stāsts
Voldemārs Gudovskis dzimis 1928. gada 14. jūlijā Dagdas pagasta Rumakovas ciemā. Viņš mācījies Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā un profesionālo izglītību papildinājis tautas tēlotāja mākslas studijā pie māksliniekiem Eduarda Jurķeļa, Nikolaja Petraškeviča un Harija Blunava. Viņa draugs, gara radinieks un iedvesmotājs bija siguldietis, latviešu grafikas vecmeistars Zigurds Zuze, kurš vistrāpīgāk raksturojis mākslinieka daiļradi: "Gudovska filozofija nemeklē sarežģītus simbolus, bet vienkārši un ar sirds siltumu nāk pie skatītāja un silda to ar dzimtās zemes mīlestību. Mīlestība, vienkāršība un patiesība ir Gudovska mākslas kredo." Izstādēs Voldemārs Gudovskis piedalījās kopš 1954. gada un no 1981. gada bija Latvijas Mākslinieku savienības biedrs.

Voldemāra Gudovska akvareļos un gleznās akrila un eļļas tehnikā iemūžinātās ainavas ir mīlestības dziesma Siguldai, kur mākslinieks ieaudzis dziļām saknēm. Raugoties siltajos, dzidrajos toņos radītajos darbos, gandrīz vai fiziski sajūtams gadalaiku ritējums Gaujas krastos – pavasara smaržas, vasaras tveice, rudens rūgtais aromāts, vēju šalkas kokos un ziemas apcerīgais miers.

Vienmēr godā turot dzimto Latgali, Krāslavas apriņķa Dagdas pagastu, Voldemāra Gudovska sirds piederēja Siguldai, kur kopā ar vecākiem viņš kā mazs zēns pārcēlās uz dzīvi jau 1930. gadā. Šeit sakuploja viņa un visos dzīves un mākslas ceļos viņam uzticamā drauga, dzīvesbiedres Leontīnes ģimene – izauga dēls Dainis Gudovskis (stikla mākslinieks), meita Līga Ādamsone (kordiriģente un pedagoģe), mazdēli Raitis un Reinis. Māksliniekam bija laime redzēt savu dzimtu kuplojam arī mazmazbērnos.

Sirds atdota Siguldai
Voldemāra Gudovska devums Siguldai mērāms gadu desmitos. Viņa turpat deviņdesmit gadu garo mūžu varam skatīt un lasīt kā Siguldas kultūras dzīves hroniku. Mākslinieka talants un aizrautība spilgti izpaudās, veicot Siguldas pilsētas galvenā mākslinieka pienākumus, veidojot skatuves ietērpu Siguldas Tautas teātra izrādēm, organizējot Mākslas dienas, bērnu mākslas festivālus, mācot zīmēšanu Krimuldas un Inčukalna skolā, strādājot ar bērniem tēlotājas mākslas pulciņā Siguldas pilsētas kultūras namā un vēl nesen vadot pieaugušo glezniecības studiju "Apvārsnis" Siguldā.

Mākslinieks regulāri veidoja personālizstādes gan Latvijā, gan ārzemēs – īpaši mīļi gaidīts ar saviem darbiem Voldemārs Gudovskis bija Siguldas sadraudzības pilsētās Štūrē (Vācija), Čiatūrā (Gruzija), Keilā (Igaunija), Birštonā (Lietuva) u.c. Viņa darbi dāvināti Siguldas novada viesiem un sadraudzības partneriem, daudzi siguldieši tos kā simbolisku piemiņu par Latviju veduši svešumā dzīvojošajiem radiniekiem un draugiem.

Īpašās saites ar Turaidu
Īpašas saites Voldemāru Gudovski vienoja ar Turaidas muzeju. Mākslinieka roka palīdzēja tapt gandrīz visām tolaik vēl Siguldas novadpētniecības muzeja ekspozīcijām un izstādēm, savukārt vēlāk Turaidas muzejrezervāts kļuva par mājvietu mākslinieka personālizstādēm, pulcinot kuplu viņa daiļrades cienītāju pulku. Katra Voldemāra Gudovska jubilejas izstāde bija īsti mākslas svētki. Viņa radītie darbi, vitālā personība, labestīgā un ieinteresētā attieksme pret kolēģu veikumu vilktin pievilka ļaudis gan no mākslas lauka, gan citām nozarēm, viņš baudīja gan radu, gan draugu, gan kolēģu mīlestību.

Tomēr smagie izsūtījuma gadi, kad Voldemārs Gudovskis no skolas sola tika aizvests uz Krievijas ziemeļiem, bija atstājuši dziļas rētas viņa dvēselē, kas tā arī nesadzija nekad, jo par to laiku māksliniekam bija bezgala grūti runāt. Smagās atmiņas 90. gados izpaudās gleznu ciklā "Laika apdzeltējušās lappuses". Pārdzīvojumā radītie darbi tagad glabājas Turaidas muzejrezervāta krājumā.

Kultūras zīme – Gudiņš
Par mūža ieguldījumu mākslas un kultūras procesu attīstībā Siguldas novadā un nozīmīgu kultūras zīmju ierakstīšanu Siguldas novada vēsturē 2013. gadā mākslinieks saņēma Siguldas novada augsto apbalvojumu "Gada novadnieks". Voldemārs Gudovskis kā personība ar savu bagāto radošā mūža devumu pats ir kļuvis par vienu no Siguldas kultūras zīmēm. Gudiņš – tā viņu mīļi dēvēja siguldieši, viņa mākslas cienītāji un tuvinieki. Pēdējos gados baltajā sirmumā un labvēlīgajā acu skatienā līdzīgs viedam gariņam, Gudiņš bieži bija sastopams, apcerīgi pastaigājoties Siguldas ielās.

Mākslinieks Voldemārs Gudvoskis aizgāja mūžībā 2017. gada 10. jūnijā un nu atdusas Siguldā – viņa mīlestības, darba un radošā mūža pilsētā.

Arvien gaismas pieliets
Smeļoties spēkus un veldzējot sirdi Siguldas dabas krāšņumā, mākslinieks visu mūžu neatlaidīgi meklējis sev raksturīgo un sniedzis skatītājiem to neatkārtojamo redzējumu, kādā izpaužas viņa talanta dzirksts. Akvareļos, kas kopš 1970. gadu vidus laika gaitā nonākuši muzeja krājumā, redzamas maigas, bet brīžiem pat ekspresīvi dinamiskas noskaņu ainavas, liegi rāmas novakares, miglaini rīti, kas saistās ar viņa bērnības takām Latgales pusē.

Māksliniekam tuvs bija pavasaris, kad daba ir dzīvības spēku pārpilna. Viņam patika plaukums, ziedēšana, Gaujas nemierīgo ūdeņu plūdums. Šī neatlaidīgā trauksme, tiekšanās pēc dziļuma raksturīga arī viņa izaugsmei mākslā. Lai arī agrāko gadu darbi tapuši eļļas un pasteļtehnikā, centrālo vietu mākslinieka jaunradē ieņem akvarelis.

Virtuozā pludinājuma tehnikā atainoti Gaujas vēri ar vareniem kokiem, Sigulda, Vidzemes kalnainās lejas, Latgales ezeri ar saulē vizuļojošiem atspulgiem. Voldemāram Gudovskim patika kontrasti. Atainojot rudeni, viņa paletē atraisās bagātīga krāsu kontrastu rotaļa, ieskanas dramatisms un noskaņu bagātība. Akvareļos izpaužas emocionalitāte – ierunājas smeldze, gaiša lirika, kūsājošs dzīvesprieks.

Mūža novakarē mākslinieks kļuva monumentālāks un lakoniskāks. Gleznās jaušama filozofiska nots – gaismas un tumsas ceļš, izturība un varenums. Mākslas darbu tehniskais izpildījums ir radošs un viegls, kolorīts – smalki niansēts un dzidrs, arvien gaismas pieliets.