Indra gan teic, ka par šajā gadā Valmieras teātrī paveikto un to, ko varētu sagaidīt no topošajiem aktieriem, labprāt parunātu pēc gada vai pat mazliet ilgāka laika. Arī sociālpolitisku izrādi par valstī notiekošo viņa iestudēt negribot, taču – "mākslā jau nekas nav akmenī iecirsts".

– Vai, braukājot pa konkursiem, iestudējot izrādes un strādājot ar studentiem, jums ir laiks pasekot līdzi tam, kas notiek Latvijā?
– Ir daudzas lietas, par kurām es nezinu, un nezinu tāpēc, ka informācija bieži vien ir diezgan neuzticama un īstenība paslēpusies kur citur. Un nevar arī īsti uzticēties tam, ko tev stāsta.

– Nevar uzticēties nekam un nevienam?
– Es nesaku, ka nekam, bet no visām problēmām visbēdīgākā ir puspatiesība, kurai it kā varētu noticēt. Mēs veidojam ļoti daudz baumu un tenku, pieņemam visādas sazvērestības teorijas... Manuprāt, pasaule drusku jūk prātā; ir reāls propagandas karš, reāla tautas apziņas zombēšana. Es neapgalvoju, ka kaut ko tādu dara Latvijas sabiedriskie mediji! Taču pagaidām mums nekādas potes un nekādas spējas "attīrīt" ēteru nav, un mēs droši vien nezinām, kā to darīt. Man šķiet, tā ir jauna parādība, līdz šim tāda nav bijusi. Taču zinu, ko tas viss nodara praktiski.

Nupat biju Pēterburgā un Maskavā, kur normāli cilvēki – inteliģenti un sakarīgi – man teica: "Ai, cik žēl, ka vairs nevar braukt uz Rīgu!" Kad man to teica viens taksists, es pajautāju, kas viņam to liedz. Lai nokārto vīzu, brauc uz Rīgu un priecājas! Atbilde bija: nē, nē, uz turieni nevar braukt, jo tur sit krievus! Šo attieksmi tik izteiktā veidā es tikai tagad esmu pamanījusi un fiksējusi reālajā dzīvē uz ielas. Līdz šim nekas tāds nebija. Žūrijā, kurā strādāju, bija arī viena dāma no Šveices – tur dzīvojoša krieviete. Un viņai bija tieši tāds pats viedoklis.

– Ko tādā brīdī var darīt?
– Manuprāt, tas ir kaut kāds abpusēji apziņā uzmodināts monstrs, nezvērs, kas sāk plosīties un pārņemt skaidro saprātu. Man liekas, ka, uz to visu skatoties, vajadzētu sākt skaidri domāt pašiem ar savu galvu.

– Kā jūs filtrējat informāciju, kas līdz jums nonāk?
– Cik nu man ir laika domāt par politiku... Piemēram, es dzirdu kaut kādu faktu. Pirmā kļūda būtu, daudz nedomājot, krist emocijās. Vajag padomāt, vajag uzzināt vēl kādus faktus. Bet pats galvenais būtu nevārīt to putru tālāk. Man šķiet, ka uzmanība vienkārši ir jāvērš kādā citā virzienā.

– Vai esat domājusi par to, ka varētu taisīt izrādi par kādu procesu vai notikumu, kas jūs ļoti satracinājis, vai iepīt to kādā izrādes epizodē? Manuprāt, kādreiz tas bija samērā populāri.
– Pagaidām es nevienu sociālpolitisku izrādi neesmu iestudējusi. Likt izrādē kādu atsauci tiešā sadzīviskā veidā būtu pārāk brutāli. Protams, ir izrāžu formāti, piemēram, stand-up, kur tas ir iespējams, bet dramatiskajā izrādē, piemēram, starp Ibsena tekstiem, palaist kādu aktualitāti – tas man liktos vairāk nekā savādi. Asociatīvā sajūta vai enerģija, kas jau ir ieguldīta izrādes bāzē, protams, ir pavisam cita lieta – vai tā protestē, rosina vai uzrāda problēmu. (Domā.)

Beidzamajā laikā mēs ar studentiem nodarbojamies ar Dostojevski. Man patīk viņa apņemšanās, sākot rakstīt romānu "Noziegums un sods", uzirdināt visus būtiskākos jautājumus, lai cilvēki domā, bet... atbildes nesniegt.

– Sociālpolitika nav jūsu žanrs?
– Tas nav mans formāts. Es gan nevaru apgalvot, ka nekad neko tādu nedarīšu, jo māksla ir ļoti mainīga, nekas te nav akmenī iecirsts. Katra iestudētā izrāde kaut ko maina manī, apkārtējos cilvēkos. Turklāt šobrīd ir kaut kāda neparedzama situācija ar to, kam teātri vajag, ko ļaudis gaida, kā mums dzīvot tālāk. To derētu mazliet papētīt.

– Papētīt, ko cilvēki grib redzēt uz skatuves?
– To, ko cilvēki grib redzēt (ja mēs runājam par masu), es zinu. Drīzāk jāpēta tas, kas cilvēkus šodien skar un spēj uzrunāt tā pa īstam. To var pētīt, bet – vai tas sakristu ar to, ko es gribu darīt un kas man šķiet labi?

– Iestudējot izrādi, režisors tajā parasti ieliek vēstījumu. Vai jūs mazliet nebaida, ka cilvēki varētu to nesaprast?
– Nezinu, varbūt man nav taisnība, bet man šķiet, ka izrādes un māksla kopumā šobrīd vairs nevienu nedrīkst sist nekādā veidā. Vajadzētu, lai māksla dod spēku. Bet es neesmu Dievs un nezinu, kā to izdarīt. Un arī tā nav formula, jo šobrīd teātros ir mazliet tāda kā apjukuma sajūta. Tas nav tāpēc, ka mākslinieki nezinātu, ko grib darīt, bet tāpēc, ka mēs aizvien vairāk tiekam iespiesti rāmjos – ne cenzūras, bet finansiālas izdzīvošanas nozīmē. Jo simtgade un visa tā kultūras gūzma, kas nāk klāt kā vienreizēja rakstura projekti, – un te es nerunāju par Dziesmu svētkiem, neskatoties uz to, ka šie svētki ir iedragājuši aprīļa ienākumus ilglaicīgās mākslas iestādēs... Jo, ja cilvēks par Dziesmu svētku biļetēm ir izdevis septiņsimt eiro, tad nopirkt biļetes uz teātri viņš vairs nevar. Un tas kritums, kas aprīlī ir visās ilgtermiņā strādājošajās kultūras iestādēs, ir diezgan labi jaušams.

– Tas, šķiet, bija pamatīgs sitiens...
– Bija gan. Piemēram, teātrim mēnesis ir jāpiepilda ar zināmiem cipariem, un tur neko nevar darīt. Mēs nevaram taisīt nemitīgas atlaides biļetēm, jo cilvēks pie tā pierod un gaida kārtējo akciju, kā, piemēram, kārtējo "airBaltic" akciju ar lētajām aviobiļetēm. Tas ir gluži tāpat kā lielveikalā: ir pavasaris, un mēs gaidām akciju ziemas apģērbam, lai varētu nopirkt mēteli nākamajai ziemai. Protams, tas ir normāli un loģiski, ka cilvēks grib pirkt lētāk, un es arī labprāt kvalitatīvas lietas gribētu pirkt lētāk. Bet tas nav risinājums.

Edvarda Radzinska lugas “104 lappuses par mīlestību” pirmizrādes banketā kopā ar iestudējuma muzikālā noformējuma autoru Armanu Guščjanu.

– Kā lai šajā laikā izdzīvo mākslinieki? Jo arī viņi, tāpat kā mēs visi, grib nopelnīt.
– Neesmu ne politiķis, ne finansists un nezinu, kā to mainīt, bet tas, ka Latvijā ir zemākās algas Eiropā, ir patiešām briesmīgi! Mūsu pacietība kļūst par tādu kā apšaubāma prāta pazīmi.

– Bet ko darīt? Jo šķiet, ka cilvēki vienkārši baidās protestēt, it īpaši pēc vienīgajiem 13. janvāra protestiem, kas daudziem beidzās ar notiesājošu spriedumu...
– Nu, varbūt gluži nevajag ar ķieģeļiem dauzīt logus vai dedzināt mašīnas, bet domāt, kā protestēt citādāk. Kā? Es nezinu. Bet kaut kas "šajā Dānijas karaļvalstī" nav kārtībā.

– Kā jūs, būdama režisore, varat pret to protestēt? Varbūt aktieri protestējot var nespēlēt?
– Viens jurists, kurš paralēli strādā arī mākslas jomā, reiz teica: kāpēc viņiem maksāt, ja viņi taču tāpat to darīs?! Jo aktieris ir radīts, lai spēlētu! Protams, ja viņš patiešām ir labs aktieris. (Domā.) Mēs kaut kādā ziņā esam izšķērdīgi ar to, kas mums pieder. Mēs, valsts, esam ļoti nežēlīgi pret radošo jomu savējiem, vietējiem talantiem. Mēs viņus ļoti ātri novedam līdz sabrukumam un tikai tāpēc, ka viņiem visu laiku ir jāražo, kas nav normāli. Es pie savas pirmās mājvietas netiku, pateicoties divām darbavietām šeit, bet gan 20 darba dienām Zviedrijā vidēja ranga aktrises statusā. Vai tā būtu jābūt?

Turklāt māksliniekam ir vajadzīgs laiks, lai uzkrātu to, ko pēc tam "izlikt" uz skatuves, un īstenībā jau mākslinieks strādā visu laiku. Un tas, ka viņam "produkts" nenāk laukā katru dienu, nenozīmē, ka viņš nestrādā. Viņš uztver dzīvi un pasauli, bet ne jau kā tūrists... Viņam ir jādomā, "jāpārvāra", jālasa, jābūt iekšā dzīvē. Mēs šausmīgi ražojam, un tas nav normāli. Bet, ja tu neražosi, tev nebūs ko ēst... (Nopūšas.)

Nupat, lidojot lidmašīnā, kolēģei līdzi bija žurnāls "Ir", un tur bija informācija par to, kāda ir stundas apmaksa cilvēkiem dažādās nozarēs. Šķiet, māksla bija trešā lētākā nozare mūsu valstī pēc cilvēku darba apmaksas. Vēl zemāka bija ēdināšana un izguldināšana, otrajā vietā bija izglītība. Nu, es strādāju izglītībā un mākslā – otrajā un trešajā vietā no apakšgala.

– Tajā brīdī negribējās kliegt?
– Gribējās gan. Jo izglītība netiek novērtēta. Jo – ko tad tas profesors zina?! Tas ir kā tajā ebreju anekdotē: ja mums inteliģence ir tik gudra, kāpēc tā ir nabaga? (Ironiski smaida.) Tāpēc, ka tu nevienam nevari pierādīt, kas ir intelektuālais darbs un ka tas īstenībā maksā diezgan daudz. Protams, mēs varam iztikt bez intelektuālā darba, bet tad es gribētu redzēt zemi un valsti bez izglītotiem un kulturāliem cilvēkiem, bez mākslas. Es tiešām gribētu redzēt, kas tur sanāks.

– Pirmīt teicāt, ka neesat politiķe, tāpēc nevarat pateikt, ko un kā vajadzētu darīt. Jums nav piedāvāts stāties kādā partijā un startēt, piemēram, Saeimas vēlēšanās?
– Nē, neviens tik traks cilvēks laikam nav uzradies, kuram varētu ienākt prātā Rogai piedāvāt darīt kaut ko tādu! (Smejas.) Man arī nav nedz tāda skatījuma, nedz nervu sistēmas, kāda nepieciešama politiķim. Zinu, ka gribu dzīvot augstas kultūras valstī, kurā cilvēki nesit logus, nemirst badā, saņem veselības pakalpojumus, godīgi, forši un radoši strādā un dzīvo līksmi – nevis izklaides nozīmē, bet gaiši. Jo nelaimju un rūpju cilvēka dzīvē pietiek jau ar pašas dzīves uzliktajām lietām: piedzimšana, nomiršana, slimības, sāpes, tuvu cilvēku zaudēšana, mīlestības zaudēšana... Vesela jūra, lai viņam bez tā visa vēl vajadzētu uzkraut kaut ko citu.

Režisores Indras Rogas iestudētā Mihaila Bulgakova luga “Zojas dzīvoklis” bija viena no skatītāju iecienītākajām Valmieras teātra izrādēm, kurā aktieri varēja no sirds izspēlēties.

– Vai nepilnajā gadā, kas aizvadīts Valmieras teātrī, kaut ko no tā visa ir izdevies īstenot?
– Vēl pat nav beigusies pirmā sezona, lai runātu par to, vai man izdodas īstenot, vai arī es laužu kaklu jau nākamgad. Varbūt tiešām par to parunāsim pēc kādiem pāris gadiem. Jo tas ir lēns process, un es nekad neesmu solījusi, ka jau rīt būs baigie rezultāti. Ir ļoti daudz lietu, ko vajag savākt un sakārtot, ieradināt, pieradināt, piejaucēt...

Ko vēl gribas? Man gribas teātrim piejaucēt publiku – to paaudzi no 20 līdz 45 gadiem... Gribas saprast, kur veidojas tā "bedre", kas saskalda ļaudis. Man gribētos, lai ļaudis nepriecājas par seriālveida komēdiju, bet vēlas baudīt arī kaut ko citu. Bet galu galā mēs esam atkarīgi no tā, cik cilvēku teātri skatās. Man gan liekas, ka Latvijā skatītāji rotē un publikas daudzums ir apmēram viens un tas pats. Jāmeklē jauni ceļi, bet nevar arī uz dullo taisīt kaut kādus lielus pagriezienus teātrī, ja tu nesaproti, ar ko tas var beigties. Trausla jau tā māksla, tāpēc nevar tā skriet... Ir jāmeklē formas, jāizglīto, jo teātris šobrīd kļūst sarežģītāks. Nevis saštukotāks, bet sarežģītāks mākslinieku piedāvājumā, tostarp – asociatīvajā uztverē.

Ir daudz visādu atsauču, daudz kontekstu, kurus neuztverot, cilvēks vienkārši var nesaprast, ko viņš redz – viņam bilde "nesaliekas" kopā. Varbūt vajadzētu ieviest tādu kā izglītības programmu – sarunas pirms pirmizrādes, sarunas pēc izrādes? Dažos teātros šis formāts jau veiksmīgi darbojas un ir skatītāju iecienīts. Skaidrs, ka publikai ir tiesības nobalsot ar biļeti un pateikt "man patika" vai "man nepatika"; publikai ir tiesības apspriest un ierakstīt savu viedokli tviterī. Tiesa, viena daļa ir nezināšanu apliecinoši komentāri, bet – no kurienes lai viņi zinātu? Tāpat kā par aktiera eksistenci uz skatuves, par spēles veidiem... Tā ir vesela brīnišķīga pasaule!

– Kurā daudzi neorientējas...
– Un tāpēc rodas apjukums. Bet mēs arī esam sākuši meklēt jaunus spēles veidus un valodas, jo aktieris jau nav spējīgs ražot vienu un to pašu. Atražošana vispār ir nāve – tad vienā brīdī beidzas enerģija, viss nomirst un ir cauri.

– Valmieras teātris jums ir platforma, kur to visu īstenot?
– Ja man būtu platforma vai pirms tam izdomāts manifests mākslā, es visu mūžu meklētu, kur to realizēt! (Smejas.) Bija piedāvājums, bija nosacījums, ka taisu savu kursu Kultūras akadēmijā, ka aug un veidojas domubiedri. Lai gan es pati savas domas diezgan bieži mainu, kas kaut kādos brīžos arī varētu nešķist normāli, jo man jau ir aizrādīts, ka vienubrīd saku – pareizi ir tā, bet pēc brīža – ka pilnīgi citādāk. Bet tas ir tāpēc, ka arī dzīve mainās! Un tagad es domāju, kā panākt, lai jaunieši zina, ko viņi grib – vismaz sākumā. Nevis es viņiem uzspiestu teātri – tādu, kādu to jūtu –, bet atvērtu profesiju un domāšanu principā.

– Vai no jaunā Valmieras teātra kursa audzēkņiem jau saredzat kādu, kurš varētu būt nākamā Līne, Radziņa, Sebris?
– To nu mēs jums tā nevaram teikt, jo – nevajag bojāt cilvēkiem dzīvi. Ko jaunietis ar šo informāciju darīs? Pasakot viņam kaut ko tādu, jūs viņu apturēsiet! Priekš sevis varbūt es to redzu, bet ir ļoti daudzām lietām jāsakrīt, lai gala rezultāts būtu veiksmīgs. Taču par šo kursu varēs spriest pēc viņu trešā mācību gada, kad viņi būs iestudējuši kursa darbu, un ne ātrāk.

Rūdolfa Blaumaņa “Vidzemnieki” ir Indras Rogas un valmieriešu veltījums un ieguldījums Latvijas valsts simtgades programmā.

– Vēl jau ir mūsu valsts simtgade ar visu pasākumu gūzmu. Bez tā, ka iestudējāt Blaumaņa "Vidzemniekus", kas ir simtgades pasākumu programmā, esat pavērtējusi, kas notiek?
– Dzirdēju, ka bija tracis ap uzvedumu "Gaismas raksti"... Pašlaik strādāju divos darbos, kas abi ir vērsti uz vienu mērķi, līdz ar to paliek ļoti maz laika. Pa vidu vēl biju Maskavā skatīties izrādes, biju Pēterburgas akadēmijā. Tādā "pabarošanās" nozīmē kaut kur kaut ko "vēderā" iebāžu... Man vajag noskatīties arī citu teātru izrādes, tādēļ pagaidām no pasākumiem neesmu neko daudz apguvusi.

– Un ko šis "100" nozīmē jums pašai?
– Tas ir tas pats, kas jautāt: kā jūtaties tagad, kad jums palika 50 gadi? (Smaida.) Tāpat vien jūtos! Vai kaut kas kardināli mainās, es nezinu. (Domā.) Kas ir pilnīgi skaidrs – mums ir jādzīvo, jācīnās, jāsargā un jādara, un pa īstam jāciena tas, ka mums ir brīvība un neatkarība. Tas ir ļoti svarīgi. Ļoti negribētos, lai kaut kas bruktu un mainītos, jo brīžiem tāda sajūta ir. Un ļoti negribas, lai mums būtu jābaidās.

– Runājot par svētku sajūtu, daudzi ir teikuši, ka varbūt svinībām atvēlētos miljonus varēja ziedot, piemēram, onkoloģijas slimniekiem...
– Tad es teiktu, ka tie būtu daudz dziļāki, godīgāki un prātīgāki svētki. Un, padomājusi vairāk, teiktu, ka tas būtu nežēlīgi. Zināt, kāpēc? Tāpēc, ka šajā gadā būtu, bet pēc tam vairs nebūtu. No tāda viedokļa tas būtu vienreizējs, bet nežēlīgs žests. Mums būtu jādara viss, lai mēs domātu ilgtermiņā. Un vēl, domājot par Latvijas simtgadi, man prātā nāk viena filozofa savulaik teiktais, ka valstij ir jārūpējas tikai par divām lietām – par skaistu bērnību un cienīgām vecumdienām, tas ir, par nāvi, tad viss pārējais notiks pats no sevis.