Aicinājām Lilitu Ozoliņu uz tikšanos, lai plašāk parunātu par aktiera profesiju un teātri, un viņa atzina, ka piekritusi intervijai ar "Kodolu", jo pašai ir kāda īpaša un mīļa vieta Pierīgā – Kalngale.

– Par ko ir izrāde "Harolds un Moda"? Ar kādām sajūtām gaidāt pirmizrādi?

– Šobrīd izrāde top, tādēļ vislabāk uz šo jautājumu varētu atbildēt režisors Pauls Timrots. Viņš ir arī lugas tulkojuma autors no angļu valodas. Darbs pie izrādes vēl ir procesā. Modas loma ir interesanta, bet, iespējams, šis tēls vēl manī top, neesmu to līdz galam realizējusi. Līdz ar to šobrīd ir par agru teikt, kāda ir Moda. "Harols un Moda" savulaik tika spēlēta arī Liepājas teātrī ar Veru Šneideri un Leonu Leščinski galvenajās lomās.

– Vai šī jums ir pirmā sadarbība ar režisoru Paulu Timrotu?

– Jā.

– Kādam ir jābūt režisoram, lai ar viņu būtu patīkami sastrādāties?

– Pats galvenais – ir jābūt uz vienas platformas, jābūt domubiedriem attiecībā uz ideju, stāstu, par ko mēs gribam runāt izrādē. Svarīgi, lai mēs saprastos no pusvārda. Es esmu par to, lai režisors, par pamatu ņemot kādu materiālu, pats komponē izrādi. Tas mani interesē vairāk nekā tikai teksta uzlikšana uz skatuves. Tas nozīmē, ka viņš atrod lugā sev personīgi interesējošu domu, stāstu un, balstoties uz to, komponē no uzrakstītā materiāla izrādi. Uzrakstītā luga ir viens, izrāde – pavisam kaut kas cits.

– Vai aktieris var iebilst režisoram?

– Abās pusēs ir jābūt profesionāļiem, kas pārzina šo darbu. Aktierim jāzina, kā strādāt ar lomu, režisoram – kā strādāt ar aktieri. Ja režisors ir noformulējis uzdevumu, aktierim tas ir jāizdara. Ja režisors nav to formulējis, tad kaut kādā veidā – vai nu abiem, vai aktierim – ir jāmeklē risinājums.

– Pēc pirmās sadarbības ar režisori Lauru Grozu-Ķiberi teicāt, ka jums ir pilnīgi mainījušās domas par režisorēm sievietēm.

– Pirms tam es vairāk uzticējos režisoriem vīriešiem. Man likās – kas sieviete var būt par režisori? Satiekoties ar Lauru, manas domas kardināli mainījās. Viņa ir augsti profesionāla režisore, kas prot strādāt ar aktieriem. Viņa iet savu ceļu, ir ļoti interesanta personība.

Lilita Ozoliņa un Intars Rešetins izrādē “Kaķis uz nokaitēta skārda jumta”.

– Kādam ir jābūt topošajam aktierim, lai viņš spētu veiksmīgi strādāt šajā profesijā?

– Cilvēkam, kuram vienreiz, divreiz, trīsreiz ir teikts: "Dieva dēļ, neizvēlies šo profesiju!" – bet viņš tomēr to izvēlas, ir iespējas kļūt par labu aktieri.

– Kā notiek jaunās aktieru paaudzes ienākšana Dailes teātra kolektīvā? Vai viņi, piemēram, vaicā jums pēc padoma?

– Izturēšanās ir absolūti raksturīga šodienas jaunajai paaudzei. Kāda ir jaunā paaudze, tādi ir jaunie aktieri. Viņi ienāk ar savu redzējumu par profesiju, ar savu pasaules uztveri, un, kā saka Džemma Skulme, jaunajiem vienmēr ir taisnība tikai tāpēc, ka viņi ir jauni.

– Esat teikusi, ka aktiera profesija mūsdienās vairs nav tik prestiža kā savulaik. Kā to izjūtat?

– Nevar salīdzināt cilvēkus, kādi teātra fakultātē stājās kādreiz un kādi tagad. Domāju, ka šis materiāls salīdzinoši ir kļuvis ne tik spožs, kāds bija iepriekš. Mūsdienu jaunos cilvēkus galvenokārt interesē, lai būtu stabila darbavieta un stabila alga. Teātrī tā visa nav.

– Runājot par aktiera profesijas prestižu – vai mainās arī skatītāju attieksme pret aktieriem?

– Par aktiera prestižu domāju tādā nozīmē, ka agrāk ļoti daudzi vēlējās kļūt par aktieriem. Šobrīd tāda raušanās iestāties un mācīties teātra fakultātē nav. Runājot par skatītājiem – kā jebkurā laikā, ir cilvēki, kuri mīl teātri un regulāri to apmeklē, bet ir cilvēki, kuri viļas kādā izrādē un tad ilgu laiku uz teātri neiet. Teātra apmeklēšanas kultūra ir gaumes un arī laika jautājums. Šobrīd ir nenormāli liela steiga, mēs visu laiku skrienam un skrienam, dažbrīd pat nezinot, kurp.

– 1997. gadā saņēmāt "Spēlmaņu nakts" Gada labākās aktrises titulu par Alises lomu režisora Romana Kozaka iestudētajā izrādē "Nāves deja". Vienu no "Nāves dejas" viesizrādēm Vācijā nospēlējāt ar lauztu kāju. Vai ir bijušas vēl kādas ekstremālas situācijas uz skatuves, par ko skatītāji nenojauš?

– Vairāk ar salauztu kāju neesmu spēlējusi, tā bija vienīgā reize. Un tiešām, zinot, kā tas ir, šaubos, vai es to vēlreiz atkārtotu. Ja veselības dēļ man ārsts aizliegtu spēlēt izrādi, es viņam klausītu.

– Cilvēkiem no malas šķiet apbrīnojami tas, kā aktieri spēj iemācīties no galvas tik daudz teksta. Vai ir kādas īpašas metodes, kā to izdarīt?

– Un sakiet, lūdzu, kā pārdevējs veikalā var tik veikli un ātri sarēķināt visu?

– Prakse.

– To pašu var attiecināt uz aktiera profesiju.

– Vai ir arī vieta improvizācijām tekstā?

– Ja tu aizmirsti kādu vārdiņu, piemēram, "tikko" vietā pasaki "tik tikko", nekas nenotiks. Bet citādi improvizācija tekstā nav pieļaujama.

– Kādam ir jābūt teātra kritiķim, lai jūs cienītu viņa viedokli?

– Man gribētos, lai kritiķis runā par konkrēto darbu, nevis stāsta savu versiju par lugu. Kritiķim jābūt zinošam un profesionālam. Man svarīgi, lai no šīs kritikas varu iegūt kādu jaunu izaicinājumu, nodomāt: jā, to es nepamanīju.

Izrādē “Doriana Greja portrets” kopā ar kolēģi Juri Žagaru.

– Esat saņēmusi starptautisko apbalvojumu "Baltijas zvaigzne" un arī šogad devāties uz apbalvošanu Sanktpēterburgā.

– Jā, šogad kolēģis Reģimants Adomaitis no Lietuvas saņēma apbalvojuma goda zīmi un regālijas. Tas ir skaists pasākums, patīkamas atkalredzēšanās, apsveikumi.

– Kas organizē šo apbalvojumu?

– Tā ir starptautiska organizācija, un apbalvojums tiek piešķirts pārstāvjiem no valstīm, kas atrodas pie Baltijas jūras. No Latvijas "Baltijas zvaigzne" ir piešķirta arī Raimondam Paulam, Vijai Artmanei, Gidonam Krēmeram, Andrejam Žagaram, Ivaram Kalniņam un Marisam Jansonam.

– Kur jūs rodat spēku, iedvesmu darbam? Vai jums ir kāda īpaša vieta, kur braucat, kad gribat atpūsties no Rīgas?

– Man spēku dod jūra. Es dzīvoju Jūrmalā. Bet sarunai ar jūsu avīzi piekritu, jo, lasītāju vidū, iespējams, ir arī cilvēki no Carnikavas, Kalngales. Kalngale man ir ļoti tuva, tur man mīļš ir katrs cilvēks, katrs koks. Man ļoti sāp, ka es šobrīd vairs neesmu un droši vien nekad vairs arī nebūšu Kalngalē. Es ar lielu pateicību attiecos pret cilvēkiem, ar kuriem esmu bijusi tur kontaktā. Kalngale ir liels un svarīgs posms manā dzīvē. Tā ir sāpīga daļiņa, kas šobrīd ir atgriezta no manis. Ja kāds mani tur vēl atceras, es būtu ļoti priecīga, jo es katru dienu domāju par Kalngali. Man ļoti pietrūkst Kalngales, un jau vairāk nekā divarpus gadu es nevaru uz turieni aizbraukt – pārāk sāpīgi tas ir.

– Vai esat optimiste, domājot par Latvijas nākotni?

– Jā, es esmu optimiste. Es saku: iet slikti, bet var iet vēl sliktāk.

– Jūsu ilgo gadu pieredze aktiera profesijā ir apbrīnojama. Kā jūs dažos teikumos raksturotu savu mūžu teātrī?

– Vēl joprojām esmu dzīva. Ir bijis daudz gandarījuma brīžu, daudz sāpju brīžu. Ir atklājumi, ir vilšanās. Esmu iemācījusies pacietību, izturību, pateicoties šai profesijai. Un vēl es varētu teikt: ja būtu iespējams dzīvi sākt no sākuma, es nekad nebūtu aktrise, jo zinu, ko šī profesija prasa. Taču tie ir mani upuri, un tie lai paliek pie manis.


Pilnu interviju lasiet 7. novembra laikraksta "Kodols".