Drukāt šo lapu
17.12.2016 15:04

Dziedātāja Silga Tīruma: "Lepojos, ka esmu latviete un varu nest Latvijas vārdu pasaulē"

Autors  Diāna Ponaskova
Novērtēt šo ziņu
(1 balsojums)
Dziedātāja Silga Tīruma: "Lepojos, ka esmu latviete un varu nest Latvijas vārdu pasaulē" publicitātes

Operetes Jaungada koncertos "Nāc, ieklausies, draugs, kā Vīnē dzied!", kas 29. un 30. decembrī notiks Kultūras pilī "Ziemeļblāzma", būs dzirdami arī īpašie viesi – Francijā dzīvojošā latviešu operdziedātāja Silga Tīruma un viņas vīrs franču dziedātājs Pjērs Soldano. Piedāvājam nelielu interviju ar Silgu.

– Pirms dažiem gadiem jūs varēja dzirdēt Imanta Kalniņa operā "Spēlēju, dancoju", bet tad jūs pazudāt no Latvijas. Kādi bija šie gadi, kur un ko tagad īsti darāt?


– Tas bija 2011. gadā, kad, saņemot skatītāju simpātiju balvu, "Lielās mūzikas balvas" koncertā dziedāju Leldi Imanta Kalniņa operā "Spēlēju, dancoju". Jau toreiz zināju, ka man būs Gabriels (dēls – red.). Tālākie gadi mainīja visu manu dzīvi – es sapratu, ka ģimene ir mana galvenā vērtība, respektīvi, joprojām turpināju dziedāt, bet mainījās manu vērtību skala.

Nekur neesmu pazudusi, daudz dziedu dažādos projektos un koncertos Francijā un Austrijā, pa retam – arī Latvijā. 2013. gadā Rīgā dziedāju titullomu operetē "Klīvija", koncertos Valkā un citās Latvijas pilsētās. Paldies Latvijas Operetes fonda valdes priekšsēdētājai Agijai Ozoliņai-Kozlovskai, kura mūs ar vīru uzaicināja piedalīties Latvijas Operetes fonda rīkotajos Jaungada koncertos!

– Savu dzīvi esat saistījusi ar Franciju. Kā tur jūtas latviešu soprāns, un kādēļ izvēlējāties tieši šo valsti?

– Par savām otrajām mājām man tagad tiešām jāsauc Francija, kaut gan ar sirdi un dvēseli es vienmēr dzīvoju Latvijā. Taču Parīzē ir mana ģimene – vīrs Pjērs un dēliņš Gabriels. Šeit tagad ir mani jaunie draugi un publika. Uz Franciju es aizbraucu, jo iepazinos ar Pjēru – savu nākamo vīru. Parīze mani ir pieņēmusi kā dziedātāju. Kaut gan esmu latviete, viņu sabiedrība, publika mani pieņem ļoti labi. Līdz ar to daudziem rodas interese arī par Latviju. Es cenšos nest Latvijas vārdu pasaulē un lepojos ar to, ka esmu latviete!

– Kāda ir sadzīve, ikdiena Francijā? Kā pietrūkst no Latvijas, esot tik tālu prom no mājām?

– Parīzē viss notiek ļoti ātri – gan pārvietošanās, gan komunikācija ar cilvēkiem. Šeit viss ir vienkārši, un te var iemācīties ātrāk un precīzāk sakārtot domas. Ja, studējot Rīgā, man likās, ka cilvēki skrien, kas man kā mazpilsētā augušai meitenei nebija pierasts, tad Parīzē tas notiek vēl ātrāk (smejas). Tu visu laiku kaut kur skrien...

Tam ir savi plusi, taču no tā ļoti piekūst. Es ļoti ilgojos pēc Latvijas, kaut gan jau sešpadsmit gadus esmu prom no tās. Es ilgojos pēc savas ģimenes – mammas, tēta, brāļa, radiem, pēc saviem Latvijas draugiem, Latvijas zaļajiem mežiem – tas laikam skan ļoti sentimentāli! –, pēc biezpiena, rupjmaizes, saldajiem sieriņiem... Tā var turpināt un turpināt. Man vienmēr pietrūks Latvijas! Un vienmēr ar lepnumu saku, ka esmu no Latvijas. Mans vīrs Pjērs teic, ka latviešu valoda ir kā elfu, kā pasaku valoda (smejas). Ar savu dēliņu Gabrielu es sarunājos tikai latviski.

– Vai ir kāda jauka ēdiena, dzēriena recepte, ko esat apguvusi Francijā?

– Es gan neesmu liela kulināre, vienmēr gatavoju kaut ko vienkāršu. Ļoti daudz gatavoju zupas; viena no iecienītākajām mūsu ģimenē ir Austrijas ķirbju zupa. Tā garšo arī Pjēram un Gabrielam. Franču ēdienus atstāju vīra ziņā, viņš ir liels pavārs, un viņam arī ļoti patīk gatavot. Tā kā Pjērs ir studējis Itālijā un viņa vectēvs ir itālietis, viņš ļoti daudz gatavo itāliešu ēdienus, un to es atstāju viņa ziņā.

– Latvijā būsiet decembra beigās, kad izskanēs abi Operetes Jaungada koncerti. Ko dāvāsiet klausītājiem – gan solonumuros, gan kopā ar savu dzīvesbiedru?

– Priecājos, ka Agija Ozoliņa-Kozlovska un diriģents Guntars Bernāts uzaicināja mūs dziedāt šajos koncertos! Klausītājiem mēs piedāvāsim Roberta Štolca ārijas, un noteikti gribu uzsvērt – viņš ir viens no slavenākajiem Vīnes operetes komponistiem Austrijā. Šā komponista mūzika ir ļoti skaista un izteiksmīga, taču to reti atskaņo, jo nevar dabūt partitūras. Taču mēs pie tām esam tikuši, jo šīs notis mums iedeva komponista mazdēls, par ko viņam liels paldies! Būs arī fragmenti no klausītāju iemīļotajām Imres Kalmana operetēm "Grāfiene Mārica" un "Silva".