Drukāt šo lapu
23.05.2016 11:50

Rakstniece Luīze Pastore atklāj bērniem mākslas noslēpumus

Autors  Marta Dzintare
Novērtēt šo ziņu
(1 balsojums)
Rakstniece Luīze Pastore atklāj bērniem mākslas noslēpumus no privātā arhīva

Vairāku literatūras balvu laureāte Luīze Pastore, kas joprojām uzskata sevi par Siguldas novadnieci, ir autore bērnu grāmatu sērijai "Mākslas detektīvi", kas aizraujošā veidā bērniem stāsta par latviešu māksliniekiem Jāni Rozentālu, Kārli Padegu un Niklāvu Strunki.

Nesen apgādā "Neputns" iznākusi viņas veidotā Latvijas Nacionālā mākslas muzeja 3. stāva karte bērniem, kuri vēlas izzināt muzeju aizraujošā un nedaudz neierastā veidā, iejūtoties mākslas detektīvu lomās. Aicinājām Luīzi uz sarunu par mākslas detektīvu grāmatu sēriju un ne tikai.


– Kā izjūtat saistību ar savu dzimto pusi Allažiem?

– Allažu dzimtas mājas ir mans patvērums, atpūtas vieta, kurp dodos, lai atgūtu spēkus un smeltos iedvesmu dabā. Vēl joprojām uzskatu sevi par Siguldas novadnieci, lai gan ikdienā vairāk uzturos citviet.

– Kā radās ideja par "Mākslas detektīviem"?

– "Mākslas detektīvi" ir "ieņemti" komandā – tas ir, ideja aizsākās kūkojot un tējojot izdevniecībā "Neputns" un fantazējot par to, cik labi būtu, ja arī bērniem būtu ko palasīt par mākslu un, kas svarīgi, nevis vienkārši izglītojoši materiāli, bet stāsti par mākslu izklaidējošā un aizraujošā veidā. Šī fantāzija manī nosēdās, un jau pirmajā vakarā radās ideja – tie būs kārtīgi detektīvstāsti ar piedzīvojumiem, strauju sižetu un mākslas "atdzīvināšanu"!

Jau kopš idejas rašanās brīža "Mākslas detektīvi" iecerēta kā sērija, kas turpināsies, kamēr vien Latvijā būs mākslinieki, par kuriem rakstīt. Tas, protams, ir joks, jo par visiem uzrakstīt nav iespējams – tik ambiciozs un grandiozs projekts būtu pa spēkam simts autoru kolektīvam, nevis mums divām – man kā autorei un ilustratorei Elīnai Brasliņai.

Taču sava daļa taisnības tur ir – "Mākslas detektīvu" sērija dzīvos, kamēr vien mums būs interesanti to radīt un cilvēkiem saglabāsies interese lasīt. Šobrīd top jau nākamās divas sērijas grāmatas, kur mazajiem detektīviem būs jāatklāj arvien jauni noslēpumi mākslas pasaulē, būs jāsastopas ar citiem ievērojamiem Latvijas māksliniekiem (arī mūsdienu) un viņu mākslas darbiem, iepazīstot dažādus mākslas virzienus, kā arī izkāpjot no gleznu rāmjiem un iepazīstot, piemēram, performanču mākslu.

Sērijas galvenie varoņi, protams, ir manis izvēlētie mākslas darbi un to autori – tos izvēlos intuitīvi un tā, lai sēriju arvien dažādotu gan mākslas virzienu, gan sērijā "apciemotā" laikmeta ziņā. Mazie detektīvi, tāpat kā lielākā daļa lietu, par kurām rakstu, noskatīti reālajā dzīvē.

– Vai bija ilgs šaubu periods, pirms sapratāt – es varu uzrakstīt grāmatu?

– Ir diezgan liela atšķirība starp grāmatu un stāstu. Pirmos stāstus raksta, nedomājot par publicēšanu grāmatā. Taču vienu no saviem pirmajiem stāstiem, ko apzinātā vecumā uzrakstīju tieši bērniem, sūtīju uzreiz uz konkursu izdevniecībā, kur tas ieguva iespēja pārtapt pirmajā grāmatā. Tas arī bija pirmais atspēriens turpmākajam darbam.

Tomēr uzskatu, ka mana īstā "piedzimšana" kā autoram notika ar trešo grāmatu "Maskačkas stāsts" izdevniecības "Neputns" paspārnē – šai grāmatai gatavojāmies ļoti rūpīgi un ilgi, un mūsu darbs attaisnojās – grāmata uzreiz iekaroja mazo lasītāju sirdis. Tas bija saviļņojošs brīdis – redzēt, ka tavs darbs kādam ir vajadzīgs.

– Kādēļ izvēlējāties tieši bērnu literatūru un kā zināt, kas bērniem patiks?

– Savus pirmos stāstus sāku rakstīt astoņu, deviņu gadu vecumā, un tie, protams, bija domāti maniem vienaudžiem – bērniem. Atceros, kādu prieku man sagādāja pats fantazēšanas process un cik lepna biju, kad ģimene un klasesbiedri lasīja manas sarakstītās un pašas ilustrētās "grāmatiņas".

Kad paaugos, pusaudžu vecumā, eksperimentēju ar dzeju – paldies Dievam, to ar laiku atmetu, tomēr ļoti gribējās turpināt kaut ko rakstīt. Atcerējos bērnībā gūto prieku, un atsāku rakstīt stāstus bērniem. Ar pirmajiem negāja viegli, jo rakstīt bērniem nav nemaz tik vienkārši. Tas, ka ikviens no mums ir bijis bērns, vēl nenozīmē, ka mēs varam rakstīt mūsdienu bērnam. Ir kaut kādas universālas lietas, kas ir svarīgas un interesantas ikvienā laikmetā un jaunajā paaudzē, taču pārējais ir tīrākā intuīcija vai reāla saskarsme ar mūsdienu bērniem.

Es izmantoju katru izdevība apciemot Latvijas lauku skolas un bibliotēkas un iepazīties ar saviem lasītājiem (un arī pārliecinātiem grāmatu nelasītājiem) – tikai tā varu uzzināt atsauksmes par saviem uzrakstītajiem darbiem, kā arī iepazīt bērnu intereses un domāšanu. Vai patiks – to neviens nezina. Jāraksta tā, lai pašam ir interesanti, nevis jāpielāgojas bērnu vajadzībām – citādi es dabūtu rakstīt par vampīriem vai rozā ponijiem, un tas nepavisam nav kaut kas, kas mani interesē.