Iecere rīkot Dziesmu dienu radās Inčukalna maestro Vitalim Kikustam. Sestdien, 16. jūnijā, viņa virsvadībā tā izskanēja jau 43. reizi.

Kamēr pašmāju un ciemos sabraukušie dziesmu un deju kolektīvi ar karogiem gatavojās svētku gājienam, viņus ar draiskām dziesmām iesildīja karsējmeitenes no Inčukalna ansambļa "Gauja" un senioru kora "Atblāzma," kurām uz akordeona piespēlēja diriģente Ņina Kiršteina. Atraisījās arī skatītāji un sirsnīgi māja svētku dalībniekiem viņu ceļā no Tautas nama līdz pat estrādei.

"Inčukalna mājīgā estrādīte ir kā radīta šādiem svētkiem, jo te valda sirsnīgums un atvērtība," sēžot skatītāju rindās, teica Pierīgas kultūras dzīves vadītājs Oļģerts Lejnieks. "Pateicoties parka reljefam un estrādes veiksmīgajām izvietojumam tajā, ir panākta ļoti laba akustika un mākslinieku tiešs kontakts ar skatītājiem. Šī skatuve ir piepildīta gan tad, ja uzstājas daži solisti, gan lielais kopkoris. Izpildījums skan tikpat labi kā atvērtajā koncertzālē, tāpēc ir ļoti patīkami klausīties."

Svētku programmu veidoja nākamo dziesmu un deju svētku repertuārs, kas pamazām savijās ar Līgo dziesmām. Starp tām aizzibēja tautas deju soļu raksti un izskanēja Inčukalna pūtēju orķestra melodijas.

Izskanot svētku oficiālajai daļai, pirmos sumināja Jāņus – diriģentu Jāni Veismani un Jāni Baltiņu. Pēc tam diriģentu Albertu Skuju, kurš ir piedalījies visās 43 Inčukalna Dziesmu dienā. Tad arī visus pārejos koncerta dalībniekus – Pierīgas jauktos korus "Ropaži," "Ozolzīle," "Bangotne" un "Mālpils," Rīgas jauktos korus "Senrīga" un "Skaņupe," Bauskas novada kori "Mēmele," solistus Ingūnu Kalvišu, Armandu Pētersonu, Solvitu Kudlaini, Kristīnu Zālīti, kā arī Allažu deju kolektīvus „Ķimenīte" un "Ķimenītis," Inčukalna deju kolektīvu "Virši" un jauniešu deju kolektīvu. Vissiltākie pateicības vārdi saknēja šo svētku tradīcijas uzturētajam un organizētājam, jauktā kora "Mežābele" un Inčukalna pūtēju orķestra vadītājam Vitālim Kikustam un koncertmeistarei Ievai Kikustei.

"Ir vietas Latvijā, kur gribās izdziedāties no sirds un dvēseles, un ir cilvēki, kuri šo sapni pārvērš īstenībā un nesavtīgi mums uzdāvina!" svētku koncerta noslēgumā teica Pierīgas kultūras dzīves vadītājs Oļģerts Lejnieks. "Paldies visiem dziedātājiem, dejotājiem, mūzikas izpildītājiem par šo fantastisko pirmsjāņu dāvanu! Un īpaša pateicība svētku mākslinieciskajam vadītājam, Inčukalna patriotam, maestro Vitālim Kikustam!"

Koncertā dzirdējām tādas mūsu kora mūzikas pērles kā Emīla Dārziņa "Senatni", Jāzepa Vītola kantāti "Ziemeļblāzma", Pētera Plakida "Ar dziesmu dzīvībā," Ilzes Arnes "Daugavas krastā," Valta Pūces "Augu nakti," Ilonas Rupaines tautasdziesmu apdares "Gaismiņa ausa" un "Saule brida rudzu lauku," Selgas Mences tautas dziesmu apdari "Neba maize pati nāca," Jāzepa Vītola „Gaismas pili," Ērika Ešenvalda "Dvēseles dziesmu" un koncerta kulminācijā - Jāzepa Mediņa "Tev mūžam dzīvot Latvija!"Pēc koncerta svētki turpinājās pie lielā Jāņu ugunskura. Plašajā parkā visus klātesošos gluži kā mājās apstaigāja alus puisis uzcienādams ar kausu Inčukalnā tapušo "Brāļa" alu un saimniece tautas tērpā ar "Mālpils" sieru plati. Tas bija Pierīgas vietējo ražotāju sarūpēts cienasts svētku dalībniekiem un viesiem.

"Dziesmu diena mums ir kļuvusi par ļoti nozīmīgu tradīciju, sākot ar pirmo Gaujas lejā, kur lija lietus un viņam ar traktoru bija jāvelk klavieres augšā. Visādi ir gājis, bet Vitalim ir savi cilvēki, kuri viņu vienmēr atbalsta, sakot, lai kur es būšu, bet uz Inčukalna Dziesmu dienu ar Jāņu ielīgošanas tradīcijām es noteikti atbraukšu."

Viens no šādiem cilvēkiem ir diriģents Alberts Skuja. "Patiesi esmu diriģējis visās Dziesmu dienās un Inčukalnā jūtos tik labi, kā mājas," stāsta sirmais diriģents. "Te valda tāda patiesa sirsnība un es visus uzrunāju uz "tu". Kopš esmu pensijā, šī man ir pati galvenā diena gadā, jo, pateicoties Vitalim, es kā profesionāls diriģents varu kāpt uz skatuves un stāties koru priekšā. Šeit man plaši žesti nemaz nav jālieto, jo koristi, zinādami manu vecumu, ar acīm nolasa katru manu kustību. Šodien bija domāts, ka diriģēšu dziesmu "Tikai Tēvijā," bet Vitalis apjautājās, vai jūtos labi, un uzticēja man arī "Gaismas pili." Labi izdodas tā dziesma, ko diriģējot, es jūtu, ka sakūstu kopā ar kori un, līdzīgi kā pianistam spēlējot klavieres, manas rokas izvilna simtiem dziedātāju balsu. To jūt arī skatītāji un šie kopā saplūšanas brīži man sagādā vislielāko gandarījumu."

Inčukalna Dziesmu dienas sākumu atceras Vitalis Kikusts: "Kad pēc Mūzikas akadēmijas atnācu strādāt uz Inčukalnu, atradu vecas afišas, no kurām uzzināju, ka kādreiz Ralfs Alunāns Gaujmalā taisījis ir lielus svētkus ar 23 koriem, kuros klausījušies ap 200 skatītāju. Ja toreiz varēja, tātad var arī tagad, Aizgājām uz Gaujmalu, atradām piemērotu vietu un 1970. gadā uztaisījām pirmos svētkus. Otrie bija pašvaki, bet nāca trešie, ceturtie – un tā lieta aizgāja.

No Gaujmalas uz pilsētas parku svētku rīkošanu varējām pārcelt, pateicoties domes vadītājam Arvīdam Blausam, kurš toreiz bija MRS direktora vietnieks. Bija tā, ka MRS priekšnieks aizgāja atvaļinājumā un Arvīds man teica: "Vitāl, nāc šurp! Taisām augšā estrādi!" Divu nedēļu laikā tā bija gatava. Estrādes vietu pilsētas parkā izvēlējāmies pēc reljefa un debess pusēm, jo vajadzēja, lai saule spīd uz skatuvi un izgaismo tur notiekošo.

Dziesmu dienas koncertus mēģinām rīkot bez mikrofoniem, lai skanētu tikai koristu balsis. "Aicinu uzstāties diriģentus ar dažādiem rokrakstiem un solistus ar atšķirīgām balsīm, lai koncertā panāktu daudzveidību. Dejotāji un pūtēju orķestris, ko Inčukalnā izveidoju pirms 30 gadiem, ir tās neredzamās saites, kas visu sasaista vienotā uzvedumā."

Juzdami, ka Vitalis Kikusts svētkos patiešām ieliek visus savus spēkus un dvēseli, viņu, kā var, atbalsta arī vietējie iedzīvotāji. Pateicoties biedrības "Inčukalna izaugsmei" vīriem Modrim Jaunupam un Aivaram Nalivaiko, skatītāji koncertu vēroja, sēžot uz jauniem koka dēļu soliem. Bet par skaisti zaļu skatuves grīdu Arņa Uzuliņa vadībā parūpējās Inčukalna komunālais dienests.