Rudens vakars Ķiparos. Pie Ritas. Esam diezgan liela kompānija: Kaspars, Jānis, Leons un es – kā sena notikuma dalībnieki, arī daži līdzjutēji un iztaujātāji.

 

Mitrais: Šī vakara temats ir – visu laiku lielākā, var pat teikt, visgrandiozi melnākā elektrozveja. Nu, vismaz Nacionālajā parkā zināmā, lai arī notika ārpus mūsu teritorijas.

 

Kaspars: Sākās Nacionālajā parkā!

 

M: Tikai desmit metrus. Man ir priekšlikums – lai te nebūtu pilnīgs bardaks, sadalām visu to jezgu pa posmiem, nu tā, hronoloģiski.

 

O, jā, man ir viens vecs žurnāls (rāda sociālistiskās Latvijas žurnāla “Zvaigzne” 1988. gada 22. numuru). Uz vāka smaidoša sieviete ar garajiem franču baltmaizes kukuļiem. Iekšā – jau ceturtajā lapaspusē liels raksts “Gaujas laupītāji”. Šito mēs šovakar vairākkārt izmantosim.

Postenī

 

M: Nu tad tā. Tas notika vēl krievu laikos, bet Atmoda jau bija sākusies. Mazliet. Kādā pievakarē man piezvanīja Siguldas milicijas nodaļas priekšnieka vietnieks IVARS. Viņam esot droša informācija, ka šovakar pie Murjāņu tilta notiks kaut kāda maluzvejniecība. Un viss. Kas, ko, kā, cikos – ziņu nav.

 

K: Tad tu zvanīji man?

 

M: Protams. Kopā ar lāga zēnu mūsu milici Ojāru un mežsargu Jāni, ar Leona bobiku jau tumsā laidām uz Inčukalnu, precīzāk uz Sēnīti.

 

K: Es savukārt ar Juri arī braucu uz turieni, kur mums bija norunāta tikšanās. Pie Sēnītes angāriem piebraucām ļoti viltīgi, pa meža ceļiem. Jūsu kompānija jau bija priekšā.

 

M: Tad mēs atstājām abus autiņus ar Leonu un Juri, pārējie ierīkojām novērošanas posteni lejā pie tilta.

 

K: Mēs ar Jāni slēpāmies kalna nogāzē, kur tagad ir rodelis, slaloma trase un krodziņš.

 

M: Mēs ar Ojāru – otrpus šosejas.

 

Jānis: Nebija ilgi jāgaida. Tad viss notika ļoti ātri.

 

“Zvaigzne”: “... Vēls 1987.gada rudens vakars. Jau satumsis. Asfaltētajā autostāvvietā Gaujas kreisajā krastā pie Murjāņu tilta no Sēnītas puses ieslīd gaiša “volga”. Modras acis no slēptuvēm vēro, kas būs tālāk... Likumpārkāpējus aizturēt uzņēmās braši vīri no Gaujas nacionālā parka sardzes – Māris Mitrevics, Ojārs Dzirkalis un Jānis Andrušaitis, kā arī atsaucīgie Inčukalna mežrūpniecības saimniecības darbinieki Kaspars Šuikovskis, Leons Kalniņš un Juris Ginovskis.

                ... “Volga” tumsā stāvēja klusi un vientuļi. Bet ne ilgi. Iedūcās motors un limuzīns ar ieslēgtiem tālajiem uguņiem lēni pārbrauca pāri tiltam, tūlīt nogriezās sāņus un izlūkojot apbraukāja Gaujmalas tuvākos sānceļus, pēc tam atgriezās iepriekšējā stāvvietā.

                No Rīgas puses pa šoseju lēni ripoja kāds “žigulis”, īsu brīdi izgaismodams stāvošo “volgu”, apgriezās un aizbrauca atpakaļ. Izlūks? Varbūt. Pēc brīža viens pēc otra no tumsas iznira cits “žigulis”, autofurgons “Avia” un novietojās līdzās “volgai”.

                Gaujmalas autostāvvietā klusi vērās mašīnu durvis un sākās rosība. Rosība, nevis kņada. Kaut ko cēla ārā un pa labi no tilta nesa lejā uz upi. Tas viss notika raiti, gandrīz bez vārdiem. Zaglīgi skraidīja tikai kabatas lukturīšu gaismas kūlīši. Bija skaidrs, ka šī KOMANDA ir labi saspēlējusies. Tātad – ne jau pirmo reizi?...”

Rita: Kas šito ir sarakstījis?

 

M: Nu re, te apakšā ir paraksts – Jānis Vībotnis. Tas gan ir pseidonīms. Rakstiņu žurnālā ielika populārais sporta komentētājs Juris Robežnieks. Viņš bija kaislīgs makšķernieks, reportāžas un aprakstus par zivju lietām parasti parakstīja kā Juris Robs. Baigi brašais vecis, diemžēl nu jau aiz mākoņa maliņas.

 

K: Lai labāk varētu redzēt, kas tur tumsā notiek, mēs ar Mitro nolavījāmies lejā zem tilta.

 

M: Jā, un redzējām, kā žuļiki laivās saceļ visu savu inventāru, un tad seši veči trīs laivās – aiziet!

 

K: Vai tik nebija vairāk?

 

M: Nē, trīs laivas, protams, gumijenes.

 

Pārskrējieni

 

K: Skrējām augšā pie mašīnām un krietnu gabalu braucām. Pirmā loģiskā vieta, kur viņi varētu kāpt ārā, bija pie gāzes trases.

 

M: Autiņus atstājām noslēptus mežā, lielu gabalu jozām līdz Gaujai. Tur kādu pusstundu gaidījām.

 

K: Nu, jā, nekas nenotika. Sapratu, ka viņi jau ir garām. Mēs te esam par vēlu. Jāņem nākamā reālā vieta – pie Vangažu kapiem.               

 

M: Atceros, nospriedām, ka tuvāk ar auto nedrīkst braukt, lai neuzrautos uz viņu sargiem. Divus vai trīs kilometrus skrējām pa zemes ceļu. Rācijās ar Leonu un Juri sarunājām, ka viņi ar bobikiem gaidīs pie Vangažu baznīcas.

 

Ass moments

 

K: Kad nogriezāmies no sānceļa, tūlīt no upes puses nāca tas braucamais.

 

M: Nu, tur bija asais variants.

 

J: Es stāvēju nešofera pusē.

 

“Zvaigzne”:        ...pēkšņi pa meža ceļu pretim izbrauca kāds “žigulis”. Sardzes vīri nostājās priekšā uz ceļa un cēla rokas, likdami apstāties. Dzirkalis bija ģērbies milicijas formā. Auto piebremzēja, it kā jau stājās, tad ierūcās un slepkavīgi cirtās vīriem virsū! Tie pēdējā brīdī paspēja nolekt sāņus, taču Jāņa Andrušaita roka, kas turēja kabatas lukturīti, atsitās pret žiguļa priekšējo stiklu. Lukturītis sašķīda, bet arī stikls tika “iezīmēts”.

 

M: Jā, tas žiguļa braucējs bija lielisks psihologs, viņš smalki nosimulēja stāšanos – lēnām, ar vien lēnāk, gandrīz jau nostājās blakus un tad – juuuh! - aizvilka.

 

K: Šausmīgi rāva.

 

J: Un tanī brīdi es gāzu. Vienīgais, kas man bija rokā – kaut kāds lukturis.

 

M: Nevis kaut kāds, bet lielais krievu sarkanais “Emitrons”.

 

J: Un es maucu pa stiklu.

 

M: Gribēšana apturēt autiņu bija milzīga – tas metās ārā no tupika, kur droši vien finišējušas trīs elektrozvejnieku laivas ar sešiem večiem. Brīdī, kad Jānis blieza pa stiklu, es sataisīju lielus sūdus. Par laimi nekas briesmīgs nenotika, bet... varēja būt pavisam traki. Kad jau bija skaidrs – auto iet mums garām, es pēkšņi izdomāju, bliezt pa riepām, nu – šaut. Tur viss notika sekundes desmitdaļās, pat simtdaļās. Lai būtu drošs, ka neievainoju nevienu cilvēku, atstutēju pistoles spalu pret zemi tā, lai stobrs ir autoriepas augstumā. Un izšāvu. Mirkli vēlāk aptvēru, ka otrpus auto Jānis iezīmē žiguļa stiklu... Par laimi, esmu ar lēnu reakciju, izšāvu tad, kad žiguļa pakaļējais ritenis jau bija garām. Jānis stāvēja otrā pusē, bet vairāk sāņus, pie žiguļa priekšas. Ļaunākajā gadījumā šādi varēja sadragāt viņa kājas potīti. Negribas atcerēties. Es, it kā baigais varonis, bet toreiz – baigais stulbenis.

 

Pļaviņā

 

“Zvaigzne”: “...žigulis pazuda tumsā, bet maluzvejnieku tvarstītāji turpināja ceļu uz iespējamo satikšanās vietu, un viņi nekļūdījās! Nelielas pļaviņas malā pie Gaujas stāvēja jau zināmā “volga”, baltais “žigulis” un autofurgons. Turpat rosījās vairāki cilvēki. Pamanījuši meža sardzes vīrus, dažs nemanāmi nozuda tumsā, bet viens no viņiem – vidēja auguma, briļļains, melnā mākslīgās ādas jakā un miliča formas cepuri galvā – panācās pretī un skaļi teica:

                - Par vēlu, biedri, mēs viņus jau aizturējām!

                Milicis – viņš izrādījās Rīgas pilsētas Oktobra rajona apsardzes daļas seržants Pjotrs Savčenkovs – paskaidroja, ka šeit kārtējā reidā ir viņa vadītā sabiedrisko zivju aizsardzības inspektoru grupa, un raiti nosauca savu kolēģu vārdus un uzvārdus: Viktors, Juris, Māris, Vladimirs un Anatolijs (lai nu uzvārdi šoreiz paliek).          

                - Kur palika maluzvejnieki? Jūs viņus iztraucējāt! Re, pameta laivas, elektriskos zivju sitamos rīkus, ķeseles un lomu un iebēga mežā. Žēl, viņi mums jau bija rokā...

                Vajadzēja tā sagadīties, ka sāņus tumsā lūza kāds zars. Divi no ķērājiem metās turp un pēc brīža no meža izstiepa kādu nikni pretojošos cilvēku maluzvejnieka gumijas “mundierī”.

                -Un kas tas ir? – Mitrevics jautāja Savčenkovam.

                - Tas? Tas ir no manējiem... Zivju inspektors Sidorovs!

                Šis bija liktenīgs brīdis. Dabas inspektori ne mirkli nebija noticējuši tam, ko tik pārliecinoši teica milicis Savčenkovs. Nostiprinājās cieša pārliecība, ka te darīšana ar labi organizētu, miliča vadībā un apsardzībā sirojošu Gaujas laupītāju bandu. Lūk, daži jau atkal grasās gaist tumsā... Tad Mitrevics ar pistoli izšāva gaisā brīdinājuma šāvienu un asi pavēlēja:

                - Visiem palikt uz vietas!

                Jau vēlāk noskaidrojās, ka tajā brīdī mežā bija samukuši vēl trīs elektrozvejnieki.”

 

Milicijā

 

J: Cik atceros, tad visi braucām kopā uz Siguldas miliciju.

 

M: Jā, bet žuļikus un mūsējos sasēdinājām pa mašīnām tā, lai katrā braucamajā būtu viens no mums.

 

K: Milicijā ņēmāmies visu nakti.

 

M: Ne tikai, arī nākošajā dienā. Jā, vēl bija tā, ka vienu brīdi Savčenkovs sāka spēlēt uz ļoti augstu likmi – viņš milicijas dežurantam centās iestāstīt, ka viņa komanda ir aizturējusi mūs, un mēs esam tie žuļiki.

K: Jau tūlīt naktī milicijā ieradās priekšnieka vietnieks Ivars, arī izmeklētājs.

 

“Zvaigzne”: “No automašīnām tika izņemtas trīs gumijas laivas ar pilnu “kuģošanas” ekipējumu, trīs akumulatori, trīs elektrozvejas aparāti ar ķeselēm un “astēm”. Maluzvejnieku šīs nakts loms jau iepriekš bija rūpīgi iesaiņots un salikts “volgas” bagāžniekā – elektrozvejā bija nogalēti 8 laši, 6 taimiņi, 2 strauta foreles, 1 varavīksnes forele, 2 plauži, 3 vimbas, 4 līdakas, 1 alata un 10 nēģi. Lielākais lasis svēra astoņus kilogramus.

                “Volgas” vadītājs Viktors paziņoja, ka viņš ir ministra šoferis un komunistiskās partijas biedrs, un lai laižot viņus vaļā, citādi būšot slikti...

                Tomēr mazpamazām visa patiesība nāca gaisā. Un tā bija atbaidoša. Milicijas seržants Savčenkovs par sabiedrisko zivju inspektoru darbojies jau vairākus gadus.”

M: Ātri vien noskaidrojās, ka tas vecis, ko izvilka no meža un ko Savčenkovs uzdeva par sabiedrisko zivju inspektoru, patiesībā ir Toļiks – populārs Vangažu maluzvejnieks un malumednieks.

 

K: Vēl jau tikām skaidrībā par džigitu, kas aizmuka ar tumšo žiguli.

 

“Zvaigzne”: “Naktī mežā uz ceļa meža sardzes vīriem virsū uzbraukt centās žigulis, pie kura stūres bija vangažnieka Anatolija dēls. Viņš bija atbraucis pēc papiņa loma.”

 

M: Nu, ja, Toļiks tobrīd centās apčakarēt bandas vadoni Savčenkovu, un daļu no loma jau pirms norunātās izkāpšanas vietas atdeva savam dēlam. Bija jau vēl viens cundurs – Savčenkovs bija tikai nieka seržantiņš, bet naktīs dažreiz vilka mugurā milicijas kapteiņa uniformu – tādu viņam atrada kratīšanā.

 

K: Nu, tas ir liels pārlēciens, jo virs seržanta vēl ir jaunākais leitnants, leitnants, vecākais leitnants, un tikai tad kapteinis.                Savčenkovu un Toļiku vaļā nelaida, bet vairākas dienas turēja turpat – milicijas pagrabā.

 

M: Vēlāk tur iespundēja vēl tos divus žuļikus Juri un Māri.

 

Kratīšana

 

K: Pēc pāris dienām iesaistījās arī prokuratūra, tad Savčenkovam noņēma ministra uzplečus – tāds tikai apkauno likuma sargus.

 

“Zvaigzne”: “Vangažos elektriķa Anatolija mājās atrada veselu nāves rīku arsenālu – kaujas patronas, 13 prāvus tīklus, 75 lamatas zvēru ķeršanai, vienu ondatras un trīs bebru ādas, dažādus akumulatorus.”

 

K: Toļika garāžā bija liela bagātība... Man toreiz žoklis atkārās no visa tā kvantuma, kas tur nāca ārā.

 

J: Atceros, ka es ļoti profesionāli uzlauzu tās garāžas durvis, milicis mani uzslavēja...

 

M: ... ka tu esi vecs kramplauzis.

 

J: Jā. (Smejas)

 

Tiesa

 

K: Izmeklēšana stiepās veselu gadu, un tikai tiesā daudzmaz dabūjām kopā visas sakarības.

 

M: Nu, Savčenkovam bija lielisks organizatora talants – melnais gan.

 

K: Viņš vairākkārt bija saķēris dažādas Vangažu elektrozvejnieku kompānijas, sastādījis protokolus, ņēmis nost zivis, bet protokolus nekur tālāk nesūtīja un šantažēja tos večus.

 

M: Jā, un tajā naktī, kad mēs tās trīs komandas kopā ar vadoni un viņa izpalīgiem nojūdzām, īstenībā bija saorganizētas sešas elektrozvejnieku komandas – 12 veči sešās laivās. Otrai grupai bija ieplānots starts pie Vangažu kapiem un finišs kaut kur Ādažos. Nostartēja gan tikai viena laiva, kas tā arī nevarēja sagaidīt Savčenkova autiņu (mēs jau tos žuļikus bijām savākuši).

 

K: Un tie četri, kas uz superelektrozveju neieradās, tie arī iepriekš piezvanīja uz Siguldas miliciju – deva signālu. Viņiem negāja pie sirds Rīgas miliča un viņa bandas alkatība – divpadsmit veči ar elektrību sitīs zivis, un viss loms tikai rīdziniekiem!

 

M: Tiesa ritēja trīs dienas. Jau pirms tam izveidojās divas grupas, kas viena otru centās vēl vairāk iegāzt. Vangažu zvejnieki pret Rīgas inspektoriem.

 

K: Kulminācija tai pretstāvēšanai atklājās tūlīt pēc tiesas. Rīgas grupas advokāta skaistajai volgai turpat uz ielas pie tiesas nama tika sadurtas visas riepas.

 

M: Lielākā daļa no šiem kaut kā izlocījās, Toļikam piesprieda divus gadus nosacīti, Savčenkovam – divarpus gadus uz strojkām.

 

Kāda balss: Kā sauksies šitais baigais kriminālis?

 

M: Stāsta virsraksts ir izdomāts jau vismaz pirms desmit gadiem – “Lielie manevri”.