Labs brīdis paiet, meklējot kādu braucamo. Paši auto stūrēt nemākam, un nav jau arī ko. Visi Gaujas Nacionālā parka braucamie ir kaut kādos darbos. Un to nav daudz. Pēc laba brīža izdodas pierunāt pazīstamu siguldieti, lai viņš ar savu žiguli mūs nogādā maluzvejniecības zonā. Šoreiz tā ir Brasla, precīzāku ziņu nav. Brasla no zivju audzētavas līdz Gaujai līkumo kādus vienpadsmit kilometrus.

Braucot nolemjam, ka mani izlaidīs Inciema pusē, jau tuvāk Gaujai, bet Ojāru nogādās pretējā – Straupes krastā. Sakariem vajadzētu būt – mums abiem ir rācijas. No auto izkāpju pie Sulaiņu mājām. Eju pāri pļavai, kas vairs nav zaļa. Ir ceturtais novembris, un gaisa temperatūra – mīnus trīs grādi.

Dzestrs vējelis viegli purina pagājušās vasaras smilgas. Sazinos ar Ojāru. Viņš jau ir pie Garozas fermas un bloķēs vienīgo ceļu, kas no Braslas lejasgala cauri Gaujmaļu mājām ved uz lielceļu.

Tuvojos upei. Nu jau lejā no kalna redzu Braslas līkumu. Laiva! Gumijas laiva ar večiem! Ir arī ķesele. Tie ir īstie! Pēc pārdesmit sekundēm parādās arī maluzvejnieku sargs, viņš gan ir atpalicis no laivas, tādēļ savu funkciju pilda ļoti vāji. Pēc idejas viņam jāiet kādus simt soļus laivai pa priekšu, lai var paspēt brīdināt čomus par draudošajām briesmām.

Tos, kuri tup laivā, nepaspēju labi apskatīt – kā viņi ģērbušies, bet sargu redzu perfekti – tas ir vidēja auguma vecis tumšās drēbēs un ar īpatnēju, lielu brūnu hūti. Nu jau arī viņš pa upmalas taciņu ienirst krūmājā. Jātiek priekšā! Metos skriešus. Taisu diezgan pamatīgu līkumu, lai neaizbaidītu žuļikus. Mēs ar Ojāru esam abos Braslas krastos, tādējādi nogriežam viņiem atkāpšanās ceļus.

Izskrienu uz tūristu takas kādus 150 soļus no Gaujas. Laivu neredz. Pēdējā brīdī kādus 80 soļus priekšā ieraugu vienu no večiem, bet tas nav Brūnā hūte. Šis ir ģērbies viscaur zaļā kombinezonā – laikam jau hidrotērpā. Kaut ko stiepj, bet gar taciņu cieši saaugušie krūmi traucē saskatīt, ko īsti. Nolecu sānis aiz krūmiem. Bažījos, vai tikai sargs nenāk aiz manis, – ja viņš mani ierauga, operācija var izgāzties! Šitos mēs saņemsim! Līdz Braslas ietekai Gaujā ir pavisam tuvu, un viņiem vairs nav kur sprukt.

Paiet kāda pusotra minūte. Nervi netur. Uzmanīgi pielienu pie Gaujas. Johaidī! Laiva jau ir Gaujas vidū, iekšā divi veči – Brūnā hūte un vēl viens, ar uzkrītoši baltām ūsām. Airējas uz upes pretējo krastu. Tā nu gan ir superviltība! Viņi ķer zivis Braslā, mēs viņus nolencam no abiem krastiem, bet šie pēdējā brīdī Braslas ietekā ar laivu velk pāri Gaujai. Tur mūsu inspektoru nav. Eh...

Tālumā sāk dūkt helikopters. Arvien tuvāk. Žuļiki, ļoti sparīgi airējot, paspēj nolīst zem kupla vītola, kas noliecies pār krastu. Noslēpjas. Helikopters nolido pāri ļoti zemu, precīzi izņemot Gaujas līkumus. Veči krāmē no laivas ārā mantas. Brūnā hūte paliek tur, bet Baltā ūsa atkal brauc atpakaļ. Ahā – viņam jāsavāc Zaļais! Vēl ir iespēja. Bet kur viņš ir? Kur? Neredz.

Laiva jau ir sešus soļus no krasta un kādus 20 soļus no manis uz augšu pret straumi. Tūlīt Zaļais ielēks laivā, un tu-tū! Operācija būs izgāzusies. Paskrienu dažus soļus laivas virzienā un metos ūdenī. Aukstumu nejūt, galvā un visā ķermenī virpuļo tikai viena doma: jādabū rokā!

Baltā ūsa laivā sastingst. Lai tas sastingums būtu ilgāks, izšauju no savas TT gaisā. Vecis sēž laivā ar izbolītām acīm un nekustas. Straume nes laivu man tuvāk. Starp mums ir klasiskais kobras un trusīša hipnozes efekts. Trusītis neesmu es. Zaļais nerādās. Eh! Hipnoze ir cauri. Žuļiks laivā sāk airēt prom. Esmu gandrīz līdz pleciem ūdenī, starp mums ir tikai kādi astoņi metri. Nolaižu pistoles spalu precīzi līdz ūdenim un izšauju gar ūdens virsmu tikai kādu metru pirms laivas priekšgala.

Šis turpina airēt. Viņš sēž diezgan garās laivas pakaļgalā, un izskatās, ka viņa kājas stiepjas tikai līdz puslaivas garumam. Negribas palaist. Tūlīt būs prom... Pēc iespējas mierīgāk atkal notēmēju kādus desmit centimetrus virs ūdens pa laivas priekšgalu. Jāmēģina gremdēt! Tad es viņu saņemšu. Blieziens. Liekas, ka trāpīju precīzi, bet ar laivu nekas nenotiek. Vecis joprojām strauji airē. Prom. Vai viņa bikses no iekšpuses ir tikpat tīras kā iepriekš, nevaru pārbaudīt. Eh... prom. Un tad:

– Ku-kūū...

Pēkšņi nez no kurienes atskan dzeguzes balss. Dzeguze? Laikam dzirdes halucinācijas. Pārāk nospriegoti nervi. Ceturtais novembris, mīnus trīs grādi, upe drīz aizsals. Kāda dzeguze! Izbrienu krastā.

– Ku-kūū! – vēlreiz.

Nepārprotami. Šoreiz diezgan precīzi dzirdu pat virzienu. Tā nevar būt dzeguze! Pamatīgiem lēcieniem, cik atļauj slapjās drānas, metos uz to pusi. Nevienu dzīvu dvēseli gan nekur neredz. Pēc apmēram četrdesmit soļiem ieplakā, nobrūnējušā, garā zālē sēž Zaļais un kūko. Es tikko šāvu, bet viņš kūko! Tas ir prātam neaptverami, uz fantastikas robežas, bet tā nu tas ir... Varbūt es murgoju? Nē, blakus Zaļajam ir visi verķi – elektrozvejas aparāts, akumulators un ķesele. Zivis droši vien ar laivu aizvestas jau pirmajā tūrē.

Savācu ķeseli, arī aparātu un saku kūkotājam, lai nāk līdzi. Viņam jāstiepj akumulators. Vecis ir nerunīgs, šķiet drusku dīvains, taču pēc traka neizskatās. Kādēļ viņš kūkoja? Kādēļ? Simt gadu to nevarēs izprast. Kur pa šo laiku pazuda laiva ar Balto ūsu, nemanīju. Dīvaini, laivai trāpīju precīzi, bet grimt tā nesāka, un žuļiks peldēt nedabūja. Sasaucu rācijā Ojāru. Viņš ir aptuveni pusotru kilometru no Braslas. Stāstu, pa kuru ceļu jānāk lejā un seklākajā vietā jāpārbrien upe.

– Vai tiešām man jābrien pāri Gaujai? – Ojārs nesaprot.

– Nē, – es saku, – mēs taču abi esam Gaujas labajā krastā, bet tev jātiek pie manis pāri Braslai.

Pagaidām vēl aukstumu nejūtu, taču ir skaidrs, ka līdz pleciem slapjās drēbes drīz sasals. No šejienes līdz mežsarga mājai ir vismaz divarpus kilometru. Jātiek tur pie telefona, jādabū kāds braucamais. Izskatās, ka Zaļais negrib stiept to akumulatoru.

Visas maluzvejniecības mantas nu ir saliktas čupiņā. Zaļais noliecas un kaut ko tur ķimerējas. Es stāvu dažus soļus nostāk un vaktēju – ka nesāk mukt. Pēkšņi no elektrozvejas aparāta pašķīst dzirksteles un nokūp mazi dūmiņi. Zaļais ir saspraudis vadus uz īso – tā lai aparāts sadeg. Acīmredzot viņa pieredze saka, ka zivju inspektori ar šādiem konfiscētiem verķiem paši sit zivis. Es smaidu un saku, ka ar elektrozveju nenodarbojos, bet no krimināllietas viņš šā vai tā neizspruks.

Tad Zaļais no ūdenstūristu pamestas drazu kaudzes izķeksē samērā tīru pudeli un paziņo, ka grib dzert. Viņš nokāpj pa kraujiņu un piesmeļ pilnu pudeli ar Braslas ūdeni. Uzmanīgi, pat nedaudz saspringti, sekoju līdzi viņa izdarībām. Ja šis metīsies upē, es viņam tūlīt lēkšu virsū.

Gaidām Ojāru. Zaļais ik pa brītiņam ierauj pa malkam upes ūdeni – jādomā, ka tas gan neatbilst sanitārajām normām. Dīvaini – kad es Zaļo nogrābu, izskatījās, ka viņš nav lietojis stipros dzērienus. Tagad, dzerot tikai upes ūdeni, nepārprotami sāk noreibt, no viņa pat nāk šņabja smaka. Kad uzrodas Ojārs, Zaļais vairs tikai švaki šļupst. Ejam uz Barģu māju, tur mežsargam ir telefons. Mēs ar Ojāru stiepjam mantas, Zaļais knapi velkas.

Siguldā sazvanām nacionālā parka mikroautobusiņa šoferi Ausekli, un pēc kāda laika viņš mūs uzņem auto. Ojārs ar aizturēto paliek Siguldas milicijā, bet mēs ar Ausekli laižam ar busiņu uz Gančauskām Gaujas kreisajā krastā. Nonākam pret Braslas galu. Eju pie ūdens. Ahā! Re, kur žuļiku gumijas laiva! Guļ nelielā smilšainā ieplakā. Sašļukusi, gandrīz tukša. Sāku pētīt vietu, kur šaujot tēmēju. IR!

Jā, rupji sakot, gumijas laiva sastāv no plakanas gumijas grīdas, kurai visapkārt apvilkta liela, resna ar gaisu pildīta "desa", un trāpījums ir precīzs – lode gājusi cauri tai "desai" divreiz, kopā ir četri lodes caurumi. Un tomēr laiva negrima, tātad ar pistoles lodi tādu nevar uzreiz nogremdēt. Tagad, vairākas stundas guļot smiltīs, gaiss no "desas" gan ir izgājis. Žuļiki ir atkāpušies pamatīgā panikā. Vēl pēc brītiņa uz Gaujmalas taciņas aptuveni 40 soļus tālāk atrodu plastmasas maisu. Palielu. Protams, ar lašiem, taimiņiem un citām zivīm.

Vēlāk, satiekot Ojāru, precizēju Zaļā vārdu. Tas, izrādās, ir Štokmanis (uzvārds mainīts). Likās tāds pazīstams, jau vairākkārt noķerts, gan tikai par darbošanos ar žebērkļiem. Štokmanis strādā "Lauktehnikā", tātad, jādomā, arī viņa cīņu biedri varētu būt no "Lauķenes", kā mēs to iestādi saucam. Tur gan strādā pārsimt cilvēku, tādēļ Brūno hūti meklēt ir diezgan bezcerīgi. Bet Štokmanim var iededzināt zvaigzni uz krūtīm vai maukt nost kāju nagus – viņš tāpat neteiks, kas bija tie divi pārējie. Viņš to nesaka arī tāpat, civilizētas pratināšanas procesā.

Pēc pāris dienām ierodos "Lauktehnikā" un izprašņāju grāmatvedības dāmas, vai kaut kur te nestrādā vecis ar izteikti baltām ūsām.

– O, tas ir Niks no smazkas! Jā, vakar viņš uz darbu atnāca bez ūsām – nogriezis!

Smazka laikam ir kaut kāds smērēšanas cehs. Un nu top skaidrs – tas ir īstais.

Krimināllieta. Gan tikai pret Štokmani. Prokurors iedod kratīšanas atļauju. Mājās gan neko neatrod, bet darbā viņa skapītī ir sagataves elektrozvejas aparātam, ķeselēm un kandžas dzenamai uzpariktei.

Tiesa. Tiesnesis Štokmanim dod pēdējo vārdu. Šis nesola laboties, bet paziņo, ka turpinās ķert lašus. Spriedums – uz cietumu.

Ilgus gadus esmu daudz domājis un pārdomājis šo notikumu. Kādēļ viņš kūkoja uzreiz pēc manas šaudīšanās? Tādējādi viņš taču sevi nodeva – paziņoja, kur ir noslēpies. Un vēlāk, kad dzēra ūdeni, palika arvien pilnāks?!

Vienīgais pieņēmums, ko, protams, var arī apšaubīt, ir šāds: ja veči četras vai piecas stundas bradāja pa Braslu, viņiem droši vien prasījās sasildīt iekšas. Tā nu viņi ierāva pa graķītim tīru spirtu, un pēc dažām minūtēm Štokmanis tā dabūja pa smadzenēm, ka viņam likās – viņš ir putniņš. Tādēļ arī kūkoja. Vēlāk, dzerot spirtam virsū ūdeni, viņa vēders piepildījās ar šņabi, un viņš kļuva arvien mīkstāks...


"Apriņķis.lv" turpina publicēt fragmentus no Māra Anša Mitrevica (Mitrā) grāmatas "Lašu stāsti". Jūlija beigās iznākušajā grāmatā apkopoti Gaujas Nacionālā parka (GNP) dabas aizsardzības inspektoru piedzīvojumi, fotogrāfijas un dokumentāli notikumi saistībā ar lašu sargāšanu.