Šīs leļļu kolekcijas autores Marija Muzikante un Dzidra Ciparsone pagājušā gadsimta 70. gados, dzīvojot Zviedrijā, latviešu tautastērpos ietērpa vairāk nekā 200 leļļu. Pēc Marijas Muzikantes aiziešanas mūžībā viņas dēls Ēvalds un vedekla Sonja uzticēja 120 lelles glabāšanā Latvijas vēstniecībai Stokholmā.

Pēc toreizējā Latvijas vēstnieka Zviedrijā Jāņa Dripes rasējumiem tapa plaukti, lai vēstniecības telpās varētu izstādīt un izrādīt šo unikālo kolekciju. Šajos gados vēstniecības viesos tā raisījusi neviltotu interesi un apbrīnu par latviešu tautastērpu daudzveidību, košumu un krāsainību. Cilvēki bijuši arī pārsteigti par leļļu ģērbēju izdomu un dzimtenes mīlestību.

Sākot darbu Stokholmā 2013. gadā, vēstnieks Gints Jegermanis novērtēja leļļu kolekcijas lielo vērtību un nolēma, ka daļa no vēstniecības kolekcijas būtu rādāma arī plašākai sabiedrībai Latvijā. Tad, pateicoties Tautas tērpu centra "Senās klēts" pārstāvjiem, vēstnieks nodibināja sadarbību ar Ķekavas novadpētniecības muzeja direktori Ināru Rumbiņu un pirmsskolas metodiskās apvienības vadītāja Dzintru Elksnīti. Tā tapa iecere rīkot izstādi Ķekavā, kas, cerams, kļūs par pirmo pieturas vietu Zviedrijas leļļu ceļojumā pa Latviju.

"Mūsu leļļu stāsts ir tik aizkustinošs un dziļš! Tas krāšņi parāda latviešu ilgas pēc zaudētās dzimtenes, runā par vēlmi nodot gadsimtiem krātās tautas zināšanas nākamajām paaudzēm. Marija Muzikante un Dzidra Ciparsone radīja šo kolekciju laikā, kad reti kurš ticēja, ka Latvija jebkad atgūs neatkarību. Daudzie un dramatiskie stāsti par latviešu bēgļiem, kam II pasaules kara nogalē nācās pamest Latviju, un par to, kāpēc šīs lelles tika ieģērbtas latviešu tautastērpos, saplūst kopā vienā neizsmeļamā vēstījumā – Latvijas tautas un zemes mīlestībā," saka Latvijas vēstnieks Zviedrijā G. Jegermanis.

Marijas stāsts

Marija Muzikante (dzimusi Beldava, 1908–1999) kopā ar vīru Hugo un dēlu Ēvaldu Zviedrijā ieradās, tāpat kā aptuvni 5000 citu bēgļu no Latvijas, 1944. gada nogalē. Nelaimīga pārpratuma dēļ vīrs Hugo gāja bojā tūlīt pēc nonākšanas Zviedrijas krastā. Marija vispirms strādāja par profesora palīdzi Saltšēbādes observatorijā, tad pārcēlās uz Stokholmas priekšpilsētu Hēgerstenu, kur līdz pensijai strādāja maiznīcā "Karstens Bröd".

Marija, bēgot no Latvijas, līdzi bija paņēmusi savu Rucavas tautastērpu, kuru valkāja, dziedot Reitera korī. Rucavas tautastērps bija Marijai mugurā, kad viņa tika apglabāta. Kā saka Marijas laikabiedri, viņa kļuva "nemierīga", pensijā aizejot. Tas sakrita ar laiku, kad 70. gadu vidū pie viņas ciemos tika palaista Latvijā palikusī māsa, kura atveda suvenīru lellīti tautastērpā. Tas kļuva par pamudinājumu Marijai, un viņa nolēma apģērbt Bārbijas un Kenus latviešu tautastērpos.

Marijai allaž patikušas lelles. Viņai mājās jau agrāk bija leļļu krājums no dažādām pasaules malām. Marija par pamatu savā darbā izmantoja kādu grāmatu, kurā bija attēloti un aprakstīti latviešu tautastērpi. Viņa pievērsās katrai detaļai – galvasrotai, kreklam, jostai, apaviem. Dažām lellēm tika arī īsti mati – Marijas pašas un viņas mazmeitas.

Dzidras stāsts

Marijai talkā nāca audēja Dzidra Ciparsone (1920), kura auda materiālu tautastērpu svārkiem un prievītes, kas tika izmantotas jostu vietā. Marija un Dzidra nepazina viena otru. Šeit nejauši palīdzēja Kārļa Skalbes znots Roberts Legzdiņš, kurš abas rokdarbnieces saveda kopā.

Dzidra Ciparsone, tāpat kā Marija, Zviedrijā ieradās 1944. gada nogalē. Sākumā dzīvoja Stokholmā, strādājot dažādus darbus. Vākusi putekšņus kādai zviedru medicīnas docentei, strādājusi pārtikas veikalā pie zviedriem, kas pirms kara dzīvojuši Latvijā. 1953. gadā pārcēlās uz dzīvi Pardisā (Vermlandē), kur apprecējās, un drīz viņai piedzima trīs bērni.

Tur gājusi audēju kursos un vēlāk tika arī pie savām stellēm. Dzidras audējas talantu pamanīja zviedri un par to sāka rakstīt vietējā avīzē. Tā Dzidra tika pie grāmatas par latviešu tautiskajiem rakstiem. Šo grāmatu Dzidrai atsūtīja kāda zviedriete, kas pirms kara kopā ar citiem zviedru amatniekiem bija viesojusies Latvijā. Tur viņai šo grāmatu uzdāvināja Valsts prezidents Kārlis Ulmanis.

Marijas un Dzidras kopdarbs

Dzidra pati stāsta, ka abas ar Mariju lēmušas – darbs pie lellēm būs bez atlīdzības. Tās nebija domātas pārdošanai. Jāstrādā tā, lai "nākamajām paaudzēm būtu ko redzēt un zināt". Dzidra katru gabalu audusi atsevišķi un sūtījusi to Marijai uz Stokholmu, kur tas ticis sašūts un pielāgots lelles augumam. Dzidra atceras, ka audums ticis austs tā, "lai nākamā paaudze var izskaitīt diedziņus, izšķirt un saprast, kā aust savu bruncīti". Tāpēc dažas citas latviešu audējas, kas tolaik dzīvoja citās rietumu zemēs, pārmetušas Dzidrai zināmu patstāvību, jo svārkos ieaustie raksti ne vienmēr atbilduši pieņemtajām proporcijām.

Karaliene Silvija un lelles

1976. gada jūnijā bija gaidāmas karaļa Kārļa XVI Gustava kāzas, tāpēc Zviedrijā dzīvojošie latvieši sprieda, ka nepieciešama latviešu kopienas dāvana. Diezgan lielā steigā Stokholmas latviešu pārstāvji pavasarī nolēma, ka dāvinās Krustpils villaini un saktu. Andrejs Šalts un prāvests Oskars Sakārnis sazinājušies ar Dzidru, lūdzot noaust Krustpils villaini, taču tam laika vairs nav pieticis, tāpēc Dzidra varējusi vien apņemties un audusi Bārtas villaini. Tādējādi Karalienei Silvijai dāvināta Dzidras austā Bārtas villaine un Krustpils sakta.

Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas Zviedrijā arhīvā ir saglabājusies šāda liecība: "Labas sadarbības gara veicināšanai Baznīcas pārvalde aicināja latviešu organizācijas piedalīties nozīmīgas kāzu dāvanas pasniegšanā karalienei Silvijai. Galma sekretariāta labvēlība izkārtoja tā, ka dāvanu varējām pasniegt personiski. Iespēja nāca negaidīti, dažās stundās vajadzēja ierasties pilī, lai kā pēdējie gratulanti pasniegtu dāvanu – pašu latviešu gatavoto villaini ar saktu, līdz ar novēlējumu: "Mēs sirsnīgi novēlam, lai īstais siltums, ko izteic villaine, un nesalaužamā vienība, ko izteic sakta, vienmēr ietu Jums līdz kopējā dzīves ceļā!" Karalienei tā iepatikās krāšņā villaine, ka ar to plecos atstāja audiences zāli."

Dzidra diemžēl klāt nebija. Toties vietējā avīzē "Filipstads Tidning" 1976. gada 10. jūnijā parādījās neliels rakstiņš "Viņa taisa dāvanu Silvijai" par dāvinātās villaines aušanu. Tajā arī fotogrāfija, kurā Dzidra redzama ar noausto villaini.

Tā nu sanāk, ka karaliene Silvija un lelles Latvijas vēstniecībā ir netieši saistītas. Šo neparasto stāstu karalis Kārlis XVI Gustavs un karaliene Silvija ar lielu interesi noklausījās 2014. gada 21. martā, kad kopā ar galma pārstāvjiem viesojās Latvijas vēstniecībā Stokholmā.