Drukāt šo lapu
18.09.2014 17:33

FOTO: Jāņa Zvirbuļa izstāde Inčukalnā. Katrā gleznā pārdzīvojums

Autore 
Novērtēt šo ziņu
(1 balsojums)
"Pirms mēneša mūžībā aizgāja mana sieva Skaidrīte. Šajā gleznā redzama manas sievas mamma Emma lietišķā sarunā ar gotiņu," stāsta mākslinieks. "Pirms mēneša mūžībā aizgāja mana sieva Skaidrīte. Šajā gleznā redzama manas sievas mamma Emma lietišķā sarunā ar gotiņu," stāsta mākslinieks. Einārs Binders

"Ja esmu priecīgs vai kļūst skumji, es ņemu rokās otu. Pēc gleznas var just, kas tās autors ir par cilvēku, jo glezna ir viņa pārdzīvojums."

Tā saka mākslinieks Jānis Zvirbulis, iepazīstinot ar savu 90 gadu jubilejas izstādi, ko varam apskatīt Inčukalna Tautas namā.

J. Zvirbuļa interese par mākslu un zīmēšanas pamatu apgūšana sākās Rēzeknes humanitārajā ģimnāzijā. "Mākslas vēsturi mums pasniedza mākslinieks Jānis Gailis. Viņš vienmēr bija eleganti ģērbies, un viņa mati bija ieziesti ar breolīnu," atceras sirmais kungs.

"Kad viņš stundā stāstīja par diženajiem māksliniekiem Velaskesu, Rembrantu un citiem, klasē bija tāds klusums, ka mušu varēja dzirdēt lidojam. Savukārt mākslinieks Arvīds Egle mūs veda uz Rēzeknes tautas namu, kur bieži bija Rīgas mākslinieku izstādes. Atgriežoties skolā, mums katram bija jāuzraksta pārskats par kādu gleznu, kas patika, un jāpaskaidro, kāpēc tā patika. Tās bija tādas iekšējās kultūras un sirds izglītības stundas."

"Mākslu iemācīt nevar," turpina gleznotājs. "Izcilajam Renuāram nepatika, ka viņu sauc par mākslinieku. Viņš teica, ka ir strādnieks, jo glezna sākas ar auduma uzvilkšanu, gruntēšanu, ar domu, ko un kā attēlot, un tikai tad var ķerties pie otas un krāsu paletes. Talants ir vajadzīgs, bet bez darba nevar būt gleznotājs".

"Vēlāk, sākoties Otrajam pasaules karam, tiku mobilizēts vācu armijā, un mani aizsūtīja uz kara skolu. Tas ir laiks, kad piedzīvoju atvaļinājumu, ko līdz šim brīdim uzskatu par skaistāko savā mūžā," atceras mākslinieks. "Man iedeva 25 brīvas dienas, ko es pavadīju Drēzdenē. Joprojām esmu sajūsmā par gleznu galerijā redzēto, operā dzirdēto. Drēzdene ir pasaules mākslas vēstures pilsēta. Kad to sabombardēja, es, karavīrs būdams, apraudājos."

"Pēc kara papildināju zināšanas un prasmes glezniecībā pie tādiem māksliniekiem kā Antons Megnis, Jūlijs Viļumainis, Uldis Zemzaris un Eduards Kalniņš," turpina J. Zvirbulis. "Inčukalnā profesoram Kalniņam tēva mājās ir darbnīca. Viņš man stāstīja, ka aizslēdza durvis, izslēdza telefonus un tad strādāja. Kad glezna bija pabeigta, viņš redzējis, ka pēc kalendāra viena diena pagājusi un ir jau rīts. Man viņš reiz teica: "Jāni, atceries vienu – ja tu glezno nevis ar otu, bet ar dvēseli, tad tā ir glezna.""

"Es katru dienu strādāju," turpinot par savu daiļradi, saka gleznotājs. "Gadās pamosties arī naktī, kad sižets ir galvā. Uztaisu mazu skicīti un eju gulēt. Izstādē, kas aplūkojama Inčukalna tautas namā, esmu izlicis darbus no dažādiem daiļrades periodiem un žanriem. Tos veidoju saules kolorītā – oranžos, dzeltenos, sarkanos un zilos toņos."

"Es cenšos ņemt vērā padomu, ko deva vecs Tibetas šamanis: ja gribi labu dzīvi un ilgu mūžu dzīvot, lieto vislētākās un labākās zāles – esi optimists!" stāsta mākslinieks, Inčukalna Mākslinieku kopas vadītājs Jānis Zvirbulis, kuram šovasar apritēja apaļi 90 gadi."Es cenšos ņemt vērā padomu, ko deva vecs Tibetas šamanis: ja gribi labu dzīvi un ilgu mūžu dzīvot, lieto vislētākās un labākās zāles – esi optimists!" teic mākslinieks, Inčukalna Mākslinieku kopas vadītājs Jānis Zvirbulis, kuram šovasar apritēja apaļi 90 gadi.