Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Kolektīvā dejo ap pussimts cilvēku, un, kā smej kāds no dejotājiem, ar bērniem kopā gan sanākot pāri simtam. Dejotāji ir jauni, enerģiski cilvēki vecumā no 30 līdz 50 gadiem, ar dažādu dejošanas pieredzi. Cits to dara jau no bērna kājas, bet kādam mīlestība pret deju radusies krietni pēc divdesmit.

Taču piedalīšanās Dziesmu un deju svētkos ir īpaša katram no viņiem. Lai gan mēģinājumos tiek pavadītas garas stundas, pēc kurām bieži sāp kājas, un nogurums ir liels. "Svētku laikā sauli redzam tikai stadionā un pēc mēģinājuma vienīgais, kam ir spēks, ir aiziet gulēt. Un tā katru rītu – sešos ceļamies, septiņos braucam uz mēģinājumu un mājās esam pusdivpadsmitos vakarā," stāsta kolektīva prezidents Roberts Keziks, smejot, ka kājas tādu slodzīti jūtot gan vakarā, gan arī nākamajā dienā, taču, atkal sākot griezties dejas virpulī, viss aizmirstoties.

Viņš, tāpat kā citi "Mārupieši", uzskata ka kolektīva sauklis "Visa dzīve paiet dejā" ir ļoti atbilstošs. Tas vairs neesot tikai parasts hobijs, bet gan dzīvesveids. "Deju kolektīva biedri mums ir otra ģimene," tā R. Keziks.

Taču starp "Mārupiešu" dejotājiem ir arī tādi, kuriem kolektīvā ir gan pirmā, gan nosacīti otrā ģimene. Tādi ir Ainārs un Inita Miķelsoni. Viņi kolektīvā dejo jau no tā pirmsākuma 1989. gadā. Pirms tam abi dejojuši jauniešu kolektīvā, tur arī sapazinušies un sapratuši, ka ir laiks meklēt vidējās paaudzes deju kolektīvu kā nākamo posmu savā dejotāju "karjerā". Kopā ar domubiedriem arī radījuši "Mārupiešus", un šajā laikā vēl izaudzināti trīs dēli. "Mēs savus danču biedrus satiekam biežāk nekā radus," smej Miķelsoni.

Savukārt viens no jaunākajiem pāriem, kas nu dejo "Mārupiešos", ir Sintija un Gatis Urtāni. Viņi šim kolektīvam pieder jau divus gadus un saka, ka šis nu ir viņu kolektīvs, pret kuru nevienu citu nemainītu. "Citas ģimenes dzied, bet Urtāni dejo," stāsta Gatis, norādot, ka pie šī flanga piederot arī abi vecāki. "Dejoju jau no mazām dienām un ikreiz, kad domāju paņemt pārtraukumu, mamma bieži vien ir tā, kas mudina atkal atsākt, un paldies viņai par to," uzsver Gatis. Savukārt viņa sievai šie būs pirmie svētki dejotājas statusā, kura pirms tam uzstājusies kā koriste. "Ļoti gaidu svētku koncertu. Tas brīdis, kad tu uzvelc tautas tērpu un gatavojies dejai, rada tādu lepnuma un patriotisma sajūtu," norāda Sintija. Vai dejot pārī ar sievu ir vienkārši? Miķelsoniem un Urtāniem ir viena atbilde – ne vienmēr. Ar citu dalībnieku sadejošanās bieži vien sanāk pat labāka.

Iespējams, ka komandas gars un saliedētība ir tas, kas mudina uz Mārupi braukt cilvēkus pat no Rīgas un Ikšķiles. Rīdziniece Dace Mičule sevi pieskaita pie "Mārupiešiem", lai gan dzīvo galvaspilsētā. "Sāku iet, jo mani uzaicināja klasesbiedrs. Tā arī sāku dejot un paliku," stāsta viena no četrām kolektīva Dacēm.

Nav jau tā, ka ir tikai smags darbs, ir arī kāda izklaide pa vidu. Blakus otrai Dacei sēdošā Dace Maže stāsta, ka kolektīvs gandrīz katru vasaru dodas laivu braucienā, ir arī ballītes un, protams, kopīgie ārzemju braucieni. Pērn kolektīvs dejoja Amerikas Savienotajās Valstīs un Kanādā. Brauciena laikā "Mārupieši" paviesojās pie vietējās latviešu tautas deju kopas "Dižais Dancis" Kanādas pilsētā Toronto. Tur ciemiņus no Latvijas laipni uzņēma savās mājās un ģimenēs. Toronto "Mārupieši" sniedza divus aizkustinošus koncertus - Kanādas latviešu centrā un latviešu aprūpes mājā "Kristus dārzs", kā arī ieguva daudz jaunus draugus. Pēc tam dejotāji devās uz Milvokiem, Viskonsinas štatā, kur norisinājās XIII ASV latviešu dziesmu un deju svētki. Uzņemšana arī Amerikā bija tikpat silta un jauka kā Kanādā.

Piebilstams, ka "Mārupiešiem" ir ne tikai entuziasms un saliedēts komandas gars, bet arī labi panākumi skatēs. 1. jūlijā notikušajā skatē kolektīvs ieguva pirmo vietu savā grupā. Savukārt kolektīva vadītāja Gunta Skuja ir viena no svētku virsvadītājām.