Politiskā daļa. Patiesībā te skaidri iezīmētu uzvarētāju un zaudētāju nav, jo lēmumu puses interpretēs atšķirīgi. Vieni vēlētājiem teiks, ka šādi viņu oponenti ir laupījuši bērniem iespēju saņemt mūsdienīgu izglītību, otri elektorātam paudīs, ka ir pasargājuši bērnus no nepārdomātiem eksperimentiem. Apmēram tā. Un skaidrs, ka paaugstināti toņi garantēti, kad pretējās interpretācijas satiksies kopīgās priekšvēlēšanu debatēs.

Vēl šajā sadaļā piezīmējams, ka pretējā puse matemātiķi Šadurski, šķiet, ir apspēlējusi – par jauno izglītības saturu runāts daudz un sen, bet acīmredzot ministrs nebija gaidījis pretestību no paša koalīcijas cilvēkiem. Pikantākais ir jautājums, cik daudz par šādu paša komandas loceklim nelāgu iznākumu zināja premjers. Ja nezināja, tad savukārt rodas daži indīgi jautājumi par izpildvaras komunikāciju ar parlamentu.

Pragmatiskā daļa jeb pats jaunā satura projekts. Lai gan runa ir par ieviešanas atlikšanu tikai uz gadu, ir pamats uzskatīt, ka vismaz pašreizējā, kā saka, redakcijā projektam ir krusts pāri.

Pirmkārt, ir reāla iespēja, ka pēc vēlēšanām mainīsies ministrijas politiskā vadība ar visu no tā izrietošo. Otrkārt, paturēsim prātā paša Šadurska izteikumus, ka izglītība ir tik dinamiska joma, ka tad, kad jaunais modelis ir ieviests, gandrīz vai jāsāk domāt par tā uzlabošanu. Nez kādēļ liekas, ka atlikšana par gadu būs pietiekams arguments, lai pašreizējo redakciju kaut kad ap nākamā gada janvāri, februāri novērtētu kā jau novecojušu.

Savelkot kopā "pirmkārt" un "otrkārt", jāatgādina, ka jaunā izglītības satura izstrādāšana nav gluži pilsoniski brīvprātīgs darbs. Runa ir par finansējumu, uz kura pārdali noteikti atradīsies pretendenti, kas tikpat noteikti apgalvos, ka spēj sagatavot daudz labāku redakciju. Visbeidzot jāatzīmē, ka izglītības saturs vienmēr ir bijis un būs tēma, par kuru domas dalīsies, turklāt arī ne priekšvēlēšanu gaisotnē, līdz ar to tas (saturs) vienmēr kādu neapmierinās vai būs nedaudz samocīts kompromiss. Un tā tas ir arī citās valstīs.

Līdz ar to atturēšos izteikties par reformas atlikšanas ietekmi uz pašiem skolēniem – nevis tāpēc, ka vairītos paust skaidru pozīciju par ministrijas piedāvājumu, bet tāpēc, ka iepriekš minētā objektīvā pretrunīguma dēļ ir jādomā par citiem izglītības aspektiem.

Pirmkārt, ļoti daudz atkarīgs no pedagoga un skolas. Labs skolotājs savu darbu paveiks arī slikta valsts aprakstītā modeļa ietvaros, un otrādi. Otrkārt, skola mūsdienās nav ne tuvu vienīgais informācijas ieguves un vērtību veidošanas instruments jaunajai paaudzei. Karstajās debatēs par izglītības satura reformu nedrīkst aizmirst nedz par ģimenes nozīmi, nedz to, vai pieaugušie pietiekami saprot atvašu attiecības ar dažādām jaunajām tehnoloģijām un komunikācijas formām.

Brīžiem liekas, ka patiesībā mums ir ērti atbildību lielā mērā deleģēt izglītības sistēmai, lai gan tā nav bijis nevienā laikmetā un zemē.