Jautājuma pamatā ir apsvērums, ka publikas "uzkarsēšana" Putinam ir nepieciešama, lai vēlēšanās piedalītos pienācīgs balsstiesīgo skaits (par balsojuma iznākumu nevienam šaubu nav), un aurošana: "Dzimtene briesmās!" tradicionāli ir labs instruments, lai mobilizētu tos, kuri citādi balsojumā nepiedalītos.
Saprotot, ka Krievijas un Rietumu attiecības arī turpmākajos gados saglabāsies vēsas, histērijas mazināšanās kaimiņvalstī jau būtu sasniegums.

Ir eksperti, kuri, kopumā neapšaubot iepriekš minētās tēzes iekšējo loģiku, atgādina, ka histērijas veicināšana varai ir noderīga ne tikai kārtējo vēlēšanu priekšvakarā, bet arī lai novērstu sabiedrības uzmanību no ekonomikas problēmām konkrētajā valstī. Citiem vārdiem sakot, naida kurināšana pret Rietumiem, tostarp Latviju, tuvākajos mēnešos var mazināties, tomēr var atgriezties jebkurā brīdī vēlāk.

Manā skatījumā šāda versija ir ticamāka, tomēr domāju, ka diezgan daudzi Rietumos Krievijas ekonomikas stāvokli vērtē kā pārāk sliktu, un tas patiesībā ir mums bīstami. Par spīti dažādām sankcijām, Krievija ekonomiski nav novājināta. Gan "Fitch", gan "S&P Global" šā gada februārī paaugstināja Krievijas kredītreitingus, un tam ir savs izskaidrojums – autoritārā valstī t.s. nepopulāros lēmumus ekonomikā pieņemt vieglāk, un Kremlis vismaz daļēji ir to darījis (budžeta deficīts ir tikai 1,5%, valsts parāda apjoms – tikai 8,4% no IKP). Iesaku nelolot veltas cerības.

Vienlaikus Kremlis ir pamanījies iekulties ambiciozos, bet riskantos ārpolitiskos projektos, un pazīstamākais no tiem – Sīrija. Lielais jautājums ir, vai šis vektors vedinās Putina administrāciju koncentrēties uz to apmierinošu izsprukšanu no pašu ievārītā (starp citu, pat Krievijas sabiedrības šovinistiskākā daļa var sapīkt arī par ieilgušo konfliktu ar Ukrainu) un attiecīgi pievaldīt rokas citos vektoros, vai arī – tieši otrādi.

No Rietumu interešu viedokļa – pat ja tas skan nedaudz ciniski – labāk būtu, ja Kremlis no paša savārītā spētu izkļūt, kā saka, saglabājot seju. Priecāties, ja tas neizdodas, ir, protams, patīkami, bet vienlaikus nedaudz bērnišķīgi.

Papildu riska elements, par ko Rietumos gandrīz nerunā, ir paša Putina situācija. Par spīti augstajiem reitingiem un personības kultam, Krievijā ir eksperti, kuri apgalvo, ka Putins pēdējo gadu laikā vairāk ir vidutājs starp dažādām galma kliķēm nekā neapstrīdams līderis.

Ja pieņem, ka jaunajā termiņā prezidenta amatā Putinam būs ļoti svarīgi izveidot tādu pēctecības sistēmu, kas nodrošinātu viņam komfortablas vecumdienas pēc amata atstāšanas, var prognozēt cīņas saasināšanos starp dažādiem grupējumiem varas elitē. Šādā gaisotnē kaut ko prognozēt ir grūti, ja neskaita to, ka palielinās nepatīkamu pārsteigumu iespējamība (kas izriet no haotiskākas politikas).

Visbeidzot – būtu ļoti interesanti noskaidrot, kā balsos Krievijas pilsoņi Latvijā. Nereti tiek apgalvots, ka Latvijā pēdējo gadu laikā ieradušies tie, kuri ir neapmierināti ar Putina režīmu. Es gribētu redzēt tam apliecinājumu...