Aizvadītajā mēnesī pamanīju trīs gadījumus, kad ar šiem uzdevumiem pašmāju rakstītāji tika galā.

Uz pirmo uzdevumu attiecas vēstures doktora Ritvara Jansona publikācija žurnāla "Domuzīme" jaunākajā (šā gada trešais) numurā. Lai cik tīkama lasītājam un izdevējam būtu memuārliteratūra (vieglāk lasāma, vieglāk, iespējams, pārdodama), Jansons pamatoti norāda, ka šādu sacerējumu autori teju vai nedziedināmi sirgst ar nevēlēšanos pieminēt savas darbības ēnas puses. Jansons šādus secinājumus argumentēti izdara, analizējot bijušo PSKP nomenklatūras darboņu (Mavriks Vulfsons, Juris Zaķis, Gvido Zemribo u.c.) atmiņas (46.–47. lpp.). 

Memuāru autori (tas teikts bez ironijas) gatavi krāsaini aprakstīt sistēmu, bet, kad jāatklāj sava vieta šajā sistēmā, spalva apstājas... Pieņemu, ka līdzīgi ir arī ar citu vēstures periodu dalībnieku atmiņām. Līdz ar to memuāri kā vēstures avots uztverami piesardzīgi.

Kontekstā ar otro uzdevumu minams pavisam nesen iznākušais krājums "Latvijas klusie varoņi", kas veltīts publikai nezināmiem cilvēkiem, kuri rīkojušies cieņpilni nacistu un komunistu okupācijas apstākļos. Runa ir par prasmi stāstījumu varoņus raksturot bez patosa, toties pieminēt šķietamus sīkumus, kuriem ar varoņdarbu it kā nav sakara.

Piemēram, par ebrejiem palīdzējušo Kārli Avotu lasām meitas atmiņas: "Viņam diez ko nepatika lauku darbi, bet patika pļaut – ar izkapti. Viņš tik skaisti izpļāva zāli starp jāņogu krūmiem un skaisti mācēja kraut siena gubas – to viņš neļāva darīt nevienam citam" (49. lpp.). Vai par bēgļu laivu satiksmes varoni Žani Fonzovu: "Viņš bija ļoti redzams, runājot vicināja rokas pa gaisu, it kā diriģējot." (73. lpp.)

Šādi aprakstīta vēsture iegūst, ja tā drīkst teikt, pavisam citu garšu – ir ne tikai indivīds un viņa paveiktais, bet indivīds ārpus šī paveiktā, indivīds kā, atvainojos par klišeju, dzīvs cilvēks.

Savukārt uz trešo uzdevumu attiecināma vēstures doktora Jāņa Šiliņa publikācija jau pieminētajā "Domuzīmes" numurā, kas veltīta dzimtbūšanas atcelšanas divsimtgadei. Viegli iedomāties, ka 19. gadsimta pirmās (lielā mērā arī otrās) puses vēsture publikai mazāk zināma un arī ne tik interesanta kā, piemēram, 1918.–1919. gads. Tomēr taisnība ir Šiliņam, kurš raksta: "Latvijas vēsture, zināms, nesākas ar 1918. gada 18. novembri. [..] Dzimtbūšanas atcelšana aizsāka strauju sabiedrības modernizācijas procesu, kura likumsakarīgs rezultāts bija Latvijas valsts izveidošana gadsimtu vēlāk." (67. lpp.)

Tas, ka kāds vēstures periods vairs nešķiet "aktuāls", "seksīgs", visbiežāk ir kļūdains priekšstats par cēloņsakarībām. Šādā kontekstā arī gan zīmīgi, gan bēdīgi, ka, no publicitātes viedokļa, nepamanīta septembra sākumā pagāja starptautiska konference Rīgā "Vara, zeme un sabiedrība: politiskās un sociālās transformācijas Austrumbaltijā 12. un 13. gadsimtā", lai gan paspriedelēt par "mūsu senčiem" utt. patīk daudziem.