Drukāt šo lapu
18.07.2013 17:27

Ražots Pierīgā: Konfekšu vietā "Pakalnu" gurķīši un tomāti

Autors  Agnese Dzene
Novērtēt šo ziņu
(0 balsojumi)
Ina Nereta un Aivars Zilgalvis saimniecībā visu dara paši, sākot no sēšanas un ravēšanas līdz produkcijas izvadāšanai un grāmatvedībai. Ina Nereta un Aivars Zilgalvis saimniecībā visu dara paši, sākot no sēšanas un ravēšanas līdz produkcijas izvadāšanai un grāmatvedībai. Krišjānis Grantiņš

"Tas ir dzīvesveids un hobijs. Nav viegls, bet patīkams. Galvenais, ka zinu – mūsu ģimenē visi ēd tīru pārtiku un neslimo," saka bioloģiskās zemnieku saim­niecības "Pakalni" Baldones novadā saimniece Ina Nereta.

Kopā ar vīru Aivaru Zilgalvi saimniecību dibinājuši 2007. gadā. Tagad "Pakalnos" audzē dārzeņus – kartupeļus, bietes, rabarberus, kāpostus, gurķus, burkānus, arī zemenes un daudz ko citu. Auglīgajā zemē īpaši labi augot kāposti un burkāni, saka saimniece. 2,2 hektāru platībā aug kartupeļi, bet 0,6 – dārzeņi. Tas ir apjoms, ko paši saviem spēkiem divatā var uzturēt.


"Kad šeit ienācām, viss bija vienos džungļos, aizaudzis manā augumā. Tagad vecās mājas vietā uzcelta jauna un viss pamazām sakopts," stāsta Ina. Savulaik viņu uzrunājusi tieši tīrā apkārtne un daba. "Mums te ir viss iespējamais – krupji, zalkši, zaļās vardes, sikspārņi, dzērves, gulbji, pīles, zosis, brieži, mežacūkas."

Ina novērojusi, ka mūsdienās cilvēki arvien vairāk novērtē dabisko. "Saka: "Neved man konfektes, atved labāk gurķīšus vai tomātus."" Baldones novadā audzētos bioloģiskos produktus iepērk "Rāmkalni", un tos var atrast lielveikala "Rimi" "Klēts" nodaļas plauktos, veikalā "Dabas dobe" un "Abra". Bērzu sulas pavasarī tirgotas arī "Berģu bodē" un hotelī "Island". Iegādāties bioloģiskos dārzeņus uz "Pakalniem" brauc arī ģimenes no Mārupes. "Pie mums brauc viena ģimene, kurā ir alerģisks bērns. Ārsts bija pateicis, ka vajag meklēt bioloģisko saimniecību. Kā sāka ēst mūsu dārzeņus, tā vairs nevienas alerģijas," stāsta saimniece.

Visi spiež uz lētāko
Viņa atceras, ka savulaik dārzeņus piegādājuši bērnudārziem Skrīveros, Aizkrauklē, Jaunjelgavā un Bauskā. "Bet mēs nevaram konkurēt ar poļu preci. Bioloģiskajiem nav atsevišķu konkursu, tāpēc lielās bāzes pārņem visu savās rokās. Visi spiež uz lētāko. Tas nekas, ka bērnam jāēd kartupelis, kas izaudzis tīrā slāpeklī. Mūsu produkcija, protams, ir nekvalitatīvāka, jo bez ķīmijas tik perfekti nevar izaudzēt. Bet vismaz tā ir tīra, garšīga un veselīga.

Esam izgājuši cauri ellei – sākot no bērnudārzu apgādāšanas, beidzot ar savu veikaliņu atvēršanu. Kad 2009. gadā sākās krīze, savus veikaliņus vairs nevarējām atļauties uzturēt – kāpa īres un benzīna cenas, arī pircēju kļuva mazāk. Latvietis nāca un pirka, bet krievi aizgāja uz Maksimu, jo tam ģeševļje*. Un, ja tas viss aiziet tiktāl, ka nevari atļauties vairs sev zeķes nopirkt, tad tam nav jēgas."

Aivars uzsver, ka savu veikaliņu slēgšanā daļa vainas jāuzņemas arī veikaliņu pārdevējām. Lai pārdotu bioloģiskās saimniecības produktus, pircējam par tiem ir jāstāsta. "Tas, vai produktu pārdosi, ir atkarīgs no tā, kā to piedāvā un pasniedz. Bet pats nevari audzēt, vest un vēl tirgot."

Kartupeļi, kurus smādē pat mežacūkas un peles

Atšķirību starp bioloģisko un ķīmijām apstrādāto produktu jūt arī dzīvnieki. Ina stāsta, ka netālu kaimiņos lielsaimnieks audzē kartupeļus, ko pat mežacūka nerok. "Mūsdienu ķīmijas ir tik spēcīgas, ka dzīvnieks to pat neaiztiek. Ir bijis gadījums, kad cilvēkam pagrabā pele ēdusi tikai tos kartupeļus, kas auguši bioloģiski. Veikalā pirktajiem neķeras klāt."

Ina nenoliedz, ka tādos apjomos, kā prasa lielveikali, bioloģiski izaudzēt nevar. "Ražas ir daudz mazākas, arī laikapstākļi diktē savu. Turklāt laukos nav, kas strādā. Bioloģiskās lauksaimniecības pamatā ir ravēšana, un to neviens negrib darīt. Jebko citu, tikai ne ravēt. Skaidrs, ka nav viegli un arī samaksāt nekādas milzu naudas mēs nevaram. Tāpēc viss paliek uz pašu pleciem. Veselība jau arī vairs nav kā jaunībā, un, kad sanāk pārstrādāties, tad naktī pat aizmigt nevar. Es katru gadu vīram saku, ka nākamgad jāmet miers, atstājot vien mazo dārziņu," smejas Ina.

Pārspīlēti lielās birokrātijas dēļ gadās, ka izaudzēto neizdodas realizēt. Kad dārzenis izaudzis, to neņem pretī, jo nav noformēti dokumenti. Kad dokumenti kārtībā, raža vai nu jau beigusies, vai nav vēl izaugusi. "Tas pats ar sulām – ja nevari pārdot, jādomā, cik daudz tecināt. Viss taču tomēr kaut ko maksā – pudeles, uzlīmes, ceļš. Plus vēl ieguldītais darbs un laiks."

Ietaupījumiem nepietiek

"Pakalniem" ir arī sertificēts bioloģiskais mežs – audzis dabiskā veidā. No tajā kuplojošiem bērziem ik pavasari tiek iegūtas sulas. Ja jauno koku stādi būtu ņemti no audzētavām, tad pret slimībām un kaitēkļiem būtu apstrādāti ar ķīmiju un mežu vairs nevarētu saukt par bioloģisku, norāda Ina.

"Lielie valsts meži tiek migloti pret kaitēkļiem, bet mēs šeit neko neesam darījuši. Arī tuvākie kaimiņi ne. Arī, ja eju ar zāģi mežā, zāģa ķēdes eļļai jābūt no dabīgiem produktiem. Tā nedrīkst būt ražota no naftas. Un par tādu mežu mums jāmaksā 98 latus gadā," skaidro Aivars.

Jautāts, cik labi mūsdienās dzīvo bioloģiskais zemnieks, saimnieks ir lakonisks – māja bankai, saimniecības ēka bankai, mašīna bankai. "Samaksājam kredītu, un ietaupījumu praktiski nav. Protams, nevar teikt, ka dzīvojam no rokas mutē, bet arī turīgi neesam. Tie, kas saka, ka laukos dzīvot un saimniekot nav iespējams, runā muļķības. Ja grib, tad visu var."

* tur lētāk (krievu val.)