Cik vērtīgas ir uzturēšanās atļauju tīkotāju investīcijas Latvijā un vai pašreizējais uzturēšanās atļauju tirgošanas modelis ir Latvijai piemērotākais, par to uz sarunu aicinājām jūrmalnieku, Nacionālo resursu institūta direktoru Sergeju Ancupovu.

Trīs gados apmaiņā pret uzturēšanās atļaujām ārzemnieki esot investējuši Latvijā 419 miljonus latu. Kā jūs vērtējat šīs investīcijas?

Mani satrauc, ka ir tik daudz informācijas, kas ir vai nu neprecīza vai bieži vien vienkārši meli, un kas bieži tiek pasniegta kā fakts. Bieži skan, ka uzturēšanās atļaujas deva kaut kādu pozitīvu ieguldījumu Latvijas ekonomikā. Pat bija tādi raksti – patīk jums vai nepatīk, bet krievu nauda ir glābusi Latvijas ekonomiku. Principā tie ir meli. Tie ir vārdi, kas ir pretrunā ar realitāti.

Kādēļ?
Manuprāt, uzturēšanās atļaujas jāvērtē vairākos kontekstos. Pirmais, par ko mums jādomā, pieņemot jebkādu lēmumu mūsu valsts dzīvē, ir par Latvijas nacionālajām interesēm. Es lietoju šo vārdu tādā plašā nozīmē, ar to domāju visus cilvēkus, kas šeit dzīvo.

Ja mēs skatāmies no šī viedokļa un to, ka cilvēki šeit pērk nekustamo īpašumu, tad mēs, manuprāt, jau vienu tādu ciklu esam izgājuši. Līdz ar to būs diezgan vienkārši to saprast. Runas, ka nauda tiek ieguldīta Latvijas ekonomikā, vajag apskatīt detalizēti. Latvijai ir nepieciešamas investīcijas produktīvajā jomā. Tas nozīmē, ražošanā, pakalpojumos.

Jautājums ir – vai tā nauda, kas tiek guldīta šeit nekustamajā īpašumā, dod kādu efektu Latvijas ekonomikai? Pēdējo pāris gadu laikā nekustamā īpašuma cenas aug divas reizes ātrāk nekā ekonomikas augšanas ātrums. Tas nozīmē, ka mums visiem nekustamais īpašums maksā dārgāk. Visiem, kas kaut ko ražo, kas kaut ko dara, nekustamais īpašums, tā apkalpošana un viss pārējais kļūst dārgāks. Vai tas ir faktors, kas palīdz Latvijas ekonomikai? Atbilde ir pilnīgi skaidra – nē! Tam nav nekāda pozitīva efekta.

Nevar būt tā, ka tirgū ir viens segments tiem, kas ieceļo un nopērk nekustamo īpašumu, un otrs vietējiem. Tas nav iespējams. Cenas aug visiem. Līdz ar to tie ir vai nu konkrēti īpašnieki, kas pārdod zemi ārzemniekiem, vai tās ir bankas, ka apkalpo šo segmentu, un vēl nekustamo īpašumu kompānijas, kas ir ieguvējas no šiem darījumiem. Tas ir pietiekami šaurs loks. Nekāda reāla pozitīva ietekme Latvijas ekonomikā no tā nav.

Vai vajadzētu pārstāt tirgot uzturēšanās atļaujas?
Domāju, ka nē. Bet par to mazliet vēlāk. Vispirms gribētu parunāt par citu bīstamu tendenci. Mēs veicām pētījumu, kurā atklājās, ka, izņemot dažus uzņēmumus, kas vēl ir neprivatizēti un kuru privatizācija ir aizliegta ar likumu, faktiski visas nozares Latvijā vairs nepieder cilvēkiem, kas šeit dzīvo. Tas, kas vēl drusku pieder Latvijas iedzīvotājiem, ir kokapstrāde, zināma daļa no būvkompānijām un vēl telekomunikācijas, pateicoties "LMT" un "Lattelecom". Visas pārējās nozares, sākot ar mazumtirdzniecību, vairumtirdzniecību utt., pieder ārzemniekiem. Tā daļa ir virs 85 procentiem. Viss aiziet prom. Manuprāt, dzīvot valstī, kur cilvēkiem nekas nepieder, ir tāpat kā dzīvot īrētā dzīvoklī, kur tev vispār nekas nepieder. Tev var vienkārši pateikt – ziniet, mums jātaisa remonts, tāpēc lūdzu izvācieties. Manuprāt, tās ir nacionālās intereses. Tas zināmā mērā ir arī drošības jautājums.

Vēl pavisam nesen, 1980. gadā, Somijā bija vairāk nekā 20 % ārvalstu kapitāls, tad vajadzēja īpašu atļauju, lai ārzemnieks varētu iegūt uzņēmumu. Tā kontrole par uzņēmumiem, kapitālu valstīs ir ļoti nopietna. Tā ir tāda neredzamā puse. Domāju, ka cilvēkiem būs visai šokējoši uzzināt, ka, piemēram, Zviedrijā 40 % no visiem uzņēmumiem, kas tiek kotēti biržā, pieder vienai ģimenei – Volenbergu ģimenei. Holandē veikts pētījums par ģimenēm, kas kontrolē vairāk nekā divas trešdaļas valsts ekonomikas, pēdējo 20 gadu laikā tas gan ir samazinājies no 15 līdz 12 procentiem. Volenbergu ģimenei pieder visi slavenākie Zviedrijas uzņēmumi. Tā faktiski ir milzīgi oligarhiska valsts. Bet tur ir ļoti interesanti – valsts atļauj tā darīt, bet vienlaikus uzliek lielus nodokļus. Viņiem ir paritāte – valsts atbalsts uzņēmējus no vienas puses, bet no otras puses uzņēmēji maksā nodokļus.

Atgriežoties pie uzturēšanās atļaujām, svarīgi ir saprast, vai tas vispār dod kaut kādu labumu Latvijas ekonomikai. Tas ir tas, ko citas valstis regulē. Ir citi papildus nosacījumi, kas pasaka – jā, ja jūs radīsiet, piemēram, 50 vai 100 darbavietas, tad arī būs valsts pretimnākšana.

Manuprāt, uzturēšanās atļauju sistēma noteikti ir jāmaina. Tādā veidā kā pašlaik, tas nedrīkst būt. No otras puses tiem, kas saka – iztirgo Latviju, arī nav īsti taisnības. Visām valstīm ir viena vai otra sistēma, kā tas notiek. Viens ir ekonomiskais aspekts, bet otrs migrācijas aspekts, kas, manuprāt, ir vēl svarīgāks. Es pat teiktu, ka tas ir Latvijas kā valsts izdzīvošanas jautājums.

Līdz šim mēs vairāk esam runājuši tieši par ekonomiski aspektu uzturēšanās atļauju kontekstā, kādā ziņā tas ir svarīgi migrācijas jautājumā?
Latvija ir katastrofas priekšā, jo mums strādājošo cilvēku samazinājums ir 20 %, bet pensionāru pieaugums aptuveni 2-3 procenti, savukārt jauniešu un bērnu samazinājums ir 32 %. Tā ir trešā daļa. Neviena valsts – Vācija, ASV vai kāda cita – nevar šādu situāciju normāli pārvarēt. Neviena valsts. Ja ir par trešdaļu mazāk bērnu un jauniešu, kas notiek?

Viņi nedzemdē bērnus, viņi nestrādā, viņi nemaksā nodokļus, un šādā kompozīcijā Latvijas valsts nav dzīvotspējīga. Mums laiku pa laikam kāds gudrais pasaka – neceriet uz pensijām, bet nepasaka, kāpēc. Tas ir tāpēc, ka par 32 % ir samazinājums, un tā ir katastrofa. Tāpēc jautājums par migrācijas politiku mums ir ļoti sāpīgs un svešs, mēs to nesaprotam, bet šis jautājums visām valstīm jau sen ir aktuāls. Un īpaši Rietumeiropā un ASV. Kāpēc ASV ir zaļās kartes, kādēļ viņi aicina cilvēkus pie sevis? Kāpēc Dānijā un Vācijā ir bezmaksas izglītība? Kāpēc fantastiski kredīti ir augstākajai izglītībai Lielbritānijā? Jums to izglītību apmaksā gandrīz automātiski, tikai forma jāizpilda. Kāpēc tas viss tā ir? Tāpēc, ka Rietumeiropas valstis cīnās par cilvēkiem. Cīnās, lai jauni, mobili cilvēki ar augstāko izglītību izvēlētos dzīvot šajā valstī. Turklāt nevis no tādām valstīm, kur ir atšķirīga reliģija.

Ir pilnīgi skaidrs, ka mēs esam ieinteresēti šajā lietā. Un Latvijā nav migrācijas politikas, bet pilnīgi skaidrs, ka tai jābūt. Mums ir pilnīgi skaidrs, ka mums vajag cilvēkus, kas orientēti uz Eiropu, cilvēkus, kas ir mobili, gudri, mums vajag, lai viņi dzemdē bērnus un mums vajag, lai viņi šeit Latvijā paliek, lai viņi strādā un attīsta mūsu zinātni utt. Rietumu pasaule par to jau sen domā un cīnās. Un mēs nevaram šo lietu skatīties no tā atrauti.

Tie, kas Jūrmalā pērk dārgos īpašumu – vai šie cilvēki stāvēs pēc tam rindā pēc bezdarbnieka pabalsta Latvijā? Nē! Viņu bērni aizies šeit uz skolu, turklāt mums vairs nav mazākumtautību skolās jautājumu par latviešu valodu. Pabeidzot skolu, viņi zina šo valodu. Mēs pat esam radījuši situāciju, ka minoritāšu skolas zināmā mērā iedod priekšrocību – viņiem ir vēl viena papildus valoda, latviešu skolās tās nav. Līdz ar to migrācijas politikas kontekstā latviešu valoda nav apdraudēta.

Bet atgriezīsimies pie uzturēšanās atļaujām un ekonomiskās puses. Vēl viena joma, kurā aktīvi iegulda uzturēšanās atļauju saņēmēji, ir banku subordinētais kapitāls. Vai arī šajā ziņā šim kapitālam nav nekāda pozitīvā pienesuma Latvijas ekonomikai?
Runa ir par naudas ienākšanu Latvijā. Visi skandina – mums vajag ārvalstu investīcijas, cik labas ir ārvalstu investīcijas! Mums jāsaprot, vai šīs investīcijas ir labas vai nē. Jo it kā tiek pasniegts, ka ārvalstu investīcijas ir ļoti labi. Labi, ka nauda ienāk. Mēs vēl neesam atveseļojušies pēc 2008. un 2009. gada krīzes. Tik tikko tas viss notika. Milzīga naudas summa ienāk no Zviedrijas Latvijā, rezultātā ir milzīgs cenu pieaugums, jo kredīti ir ļoti lēti gan nekustamajos īpašumos, gan patēriņā. Kāpēc tas notika? Tāpēc, ka bija nekontrolēta naudas ieplūšana. Caur zviedru bankām. Milzīga nauda ir iepumpēta, tā rada inflāciju un tad burbuļus. Patēriņa burbuli un nekustamo īpašumu burbuli. Naudas ienākšana vēl nenozīmē, ka tas ir kaut kas pozitīvs. Problēma ir tāda, ka tā nauda ir ātri pārvietojama.

Ja mēs domājam, ka arī citās valstīs var ar pāris dienu intervālu ieskaitīt un aizskaitīt tālāk naudu, tad tā nav. Vienkārši mums to nestāsta. Mums stāsta pasaciņas par brīvo tirgu. Atceros, kāds šoks bija mūsu bankas cilvēkiem, kad Vācijā ieskaitījām naudu un gribējām to dabūt atpakaļ. Mums paskaidroja – jūs taču lasījāt noteikumus, tas nav iespējams. Ir kaut kāds laiks, kurā tai naudai jāpaliek Vācijā. Man ir partneri Lielbritānijā un viņi arī stāstīja, ka, lai pārskaitītu naudu ārpus valsts, jādodas uz banku un jāpaskaidro, kādēļ šāds pārskaitījums jāveic.

Mums problēmas sakne ir tajā, ka valsts ir ļoti pasīva, un ideja, kas jau šobrīd pasaulē ir savā norietā jau vairākus gadus, proti, liberālā ekonomika, ka darīt neko nevajag, tirgus pats visu noregulēs, pie mums joprojām dominē. Citās valstīs jau sapratuši, ka tas tā nedarbojas. Pašreiz cilvēki pasaulē meklē veidus, kā to risināt. Ir skaidrs, ka nevar atgriezties pie padomju sistēmas, kur viss ir regulēts. Savukārt tad, kad viss ir palaists tādā brīvplūsmā, tas nenozīmē, ka visi ir vienādā situācijā. Ja paņem trīsgadīgu bērnu un vienu pieaugušo bokseri, un noliek ringā, pasakiet – jums ir vienādas iespējas lūdzu? Tas ir tas, kas Latvijā notika ar finanšu sektoru. Un ne tikai ar finanšu. Arī par uzturēšanās atļaujām runājot. Jāatceras, ka ir neliela Latvija un blakus liela Krievija. Tas resurss nav tāds, ka mēs varētu konkurēt uz vienādiem nosacījumiem. Tā pati Krievija vajadzības gadījumā nobloķē kādas mūsu preces. Skaidrs, ka valstij šo jautājumu nepieciešams regulēt.

Kādā veidā?
Es domāju, ka tas ir nopietna pētījuma, nopietna darba rezultāts. Tur nav kādas vienkāršas receptes. Faktoru, ko vajag analizēt, ir pietiekami daudz. Bet, manuprāt, uzturēšanās atļaujas jāsasaista ar valsts mērķiem. Un šie mērķi var būt saistīti ar migrāciju vai ar Latvijas tehnoloģisko attīstību un produktīvā sektora attīstību. Es noteikti to būtu arī sasaistījis ar darba vietu radīšanu.

Šie nosacījumi ir jāsabalansē ar valsts interesēm. Valstij no tās naudas, ka guļ uz kontiem, nav nekāda pienācīga labuma. Latvijas banku sektors ir viena no milzīgām problēmām, ja mēs runājam par Latvijas neatkarību. Mēdz teikt, ka finanšu sistēma ir ekonomikas asinsrite. Tad iedomājieties, ka jums nav savas asinsrites. Asinsrite tiek kontrolēta no ārpuses. Līdz ar to Latvijas valsts ir kontrolējama ļoti vienkārši. Un tās vairs nav Latvijas intereses, bet gan banku īpašnieku intereses.

Iepriekš:
Ekonomists: Ar uzturēšanās atļaujām Latvija piesaista toksiskas investīcijas
Cik ilgi tirgosim savu zemi? Aicina pārtraukt zemes pārdošanu ārvalstniekiem
Saeima noraida ar pāreju uz eiro saistīto likumprojektu par uzturēšanās atļauju piešķiršanu
Aizsardzības komisija: nepieciešamas izmaiņas uzturēšanās atļauju izsniegšanas nosacījumos ārvalstu investoriem
Krievi Rīgā un Pierīgā turpina ieguldīt miljonus
Bagātie krievi izpērk Pierīgu
Viedoklis: Migrācija un demokrātija