Atšķirība ir vienīgi tā, ka pagājušajā desmitgadē ar pārmērīgu aizņemšanos aizrāvās mājsaimniecības, savukārt šajā to dara valstu valdības ekonomiskās aktivitātes nodrošināšanai un iepriekšējā labklājības līmeņa saglabāšanai.

"Pasaulē, jo sevišķi eirozonā, parādi ir ļoti lieli. Latvijas gadījumā situācija nav tik dramatiska, jo mums ir mazāks parāda apjoms pret ekonomikas lielumu," situāciju ieskicē ekonomists Ivars Brīvers.

Lai objektīvāk varētu izmērīt parādu ietekmi uz tautsaimniecību, saistību apjoms tiek salīdzināts ar valsts kopējo ekonomikas apmēru jeb iekšzemes kopproduktu (IKP). Latvijas valdības parāds pagājušajā gadā sasniedza 40,1 % pret valsts IKP, kas būtu nedaudz vairāk par 5000 eiro uz vienu iedzīvotāju. "Taču, ņemot vērā to, ka nedz zīdaiņi, nedz sirmgalvji parādu neatdos, summa ir jārēķina uz vienu strādājošo iedzīvotāju, un tad jau šis skaitlis sanāk ievērojami lielāks," vērtē I. Brīvers.

Latvijas gadījumā tie ir nepilni 11,3 tūkstoši eiro. Ekonomists skaidro, ka valstu parādi netiek atdoti uzreiz – tiek veikta finansiālo saistību pārfinansēšana. Respektīvi – valstis veic jaunus aizņēmumus, lai atdotu iepriekšējos.

Rūk lēni

Ja ekonomika aug strauji un situācija naudas tirgū ir labvēlīga, valsts parāds pamazām sarūk. Tomēr lielas daļas eirozonas valstu, sevišķi dienvidu daļā, problēma ir tā, ka tautsaimniecība attīstās gausi, bet parādu kalns pieaug, radot finansiālu nedrošību pārējām valūtas zonas dalībniecēm. Kopumā pagājušajā gadā eirozonas valdību parāds pret valūtas zonas kopējo ekonomikas apjomu sasniedza 89,2 % salīdzinājumā ar 90,3 % 2015. gadā un 92 % 2014. gadā, liecina "Tradingeconomics.com" dati. Tādējādi šo divu gadu laikā tautsaimniecības attīstība salīdzinājumā ar valstu parādiem ir bijusi veiksmīga, lai gan ne visur.

Piemēram, Eiropas finanšu lokomotīves Vācijas parāds pret IKP pērn sasniedzis 68,3 %, un iepriekšējos sešus gadus valsts sava parāda līmeni pret ekonomikas apjomu ir konstanti mazinājusi, kā rezultātā pērn salīdzinājumā ar 2010. gadu parāda apjoms bija krities par nepilniem 13 procentpunktiem. Tam līdzējusi izslavētā finanšu disciplīna un Eiropas Centrālās bankas (ECB) īstenotā ekonomikas stimulēšanas programma, pateicoties kurai, kritušās gan obligāciju, gan kopējās aizdevuma likmes. Šīs likmju izmaiņas samazinājušas arī iepriekšējo finanšu saspīlējumu eirozonas dienvidu valstīs, ļaujot atgriezties pat zināmai komforta sajūtai.

Diemžēl izskatās, ka atsevišķām valstīm, piemēram, Itālijai, ECB īstenotie pasākumi var izrādīties tikai laika nopirkšana, līdz valsts tautsaimniecības muzikālajā pavadījumā ieskanēsies kārtējie sērīgie akordi. Proti, šīs valsts parāda attiecība pret ekonomikas apjomu ir teju divas reizes augstāka nekā Vācijai, un eirozonā tā atpaliek vienīgi no Grieķijas. Pēdējā finansējumu gūst starptautiskās aizdevuma programmas ietvaros un nespēj pārfinansēt savas saistības pasaules tirgos uz nosacījumiem, kas valsti var atgriezt uz augšupejas ceļa. Vērtspapīru tirgus dalībnieki pagaidām Itālijai naudu aizdod ļoti labprāt, un šī valsts to arī izmanto. Tomēr gala rezultātā pērn valsts parāds sasniedza rekordaugstu līmeni – 132,6 % pret IKP –, un gadījumā, ja valsts ar parādiem nespēs tikt galā, problēmas būs visai eirozonai, turklāt krietni vien lielākas, jo arī Itālijas ekonomikas apjoms ir ievērojami lielāks.

Salīdzinājumam: Grieķijai valdības parāds pret IKP pērn bija 179 %, Portugālei – 130,4 %. Nosacīti labāka situācija ir Spānijā, kurai pērn saistību apjoms bija dažas procenta desmitdaļas mazāks par valsts ekonomikas apjomu. Vienlaikus ir vērts pievērst uzmanību ne tikai dienvidu valstīm, bet arī Francijai un Beļģijai, kuras iepriekšējo gadu gaitā nepārprotami mērojušas to pašu ceļu, kas jau sagādājis nepatikšanas daudzām tā dēvētās perifērijas valstīm. Francijas valdības parāds pret IKP pērn pieaudzis par 0,4 procentpunktiem – līdz 96 % –, sasniedzot jaunu virsotni. Arī Beļģija atrodas vien 0,8 procentpunktu attālumā no valdības parāda 2014. gadā sasniegtās virsotnes, un pērn tās saistību apjoms bija 105,9 % pret IKP.

Izdevīgi aizdevējiem

Jautāts, vai, mainoties pašreizējai finanšu tirgus konjunktūrai, Dienvideiropas valstīm varētu būt grūtāk pārfinansēt savas saistības, I. Brīvers atbild apstiprinoši. Viņaprāt, pārmērīgu parādu cēlonis bieži vien ir saistīts ar uzstādījumu ražot un tērēt vairāk, jo tas dzen uz priekšu ekonomiku. Tādējādi izaugsmes vārdā bieži vien tiek ignorētas iedzīvotāju reālās patēriņa vajadzības un nevajadzīgi palielināti tēriņi, kas galu galā noved arī pie aizvien pieaugošiem parādiem.

"Jau 1930. gadā ekonomists Džons Meinards Keins rakstīja, ka pēc 100 gadiem mainīsies sabiedrības izpratne par to, kas ir labs vai ļauns. Viņš jau tad atzina, ka ne vienmēr ir jābūt izaugsmei, bet ir jāražo tik, cik reāli vajadzīgs patēriņam," stāsta I. Brīvers. Viņaprāt, izaugsmē ir ieinteresēti finanšu tirgi, jo tie aizdot naudu. Tāpat arī ražotāji, kuri ieinteresēti tikt pie papildu peļņas. "Vācu autorūpnieks ir ieinteresēts, lai grieķi brauktu ar viņa mašīnām, – vairāk nekā paši grieķi. Ja viņiem nav naudas, aizdosim, lai var nopirkt," korporatīvo filozofiju skaidro ekonomists.

Tie, kuriem naudas nav, bieži vien aizņemas, daudz nebēdājot, ka šos aizdevumus nevarēs atdot. Bankām sākas problēmas, un, lai to rezultātā nesāktos vispārēji finanšu satricinājumi, valdības steidz tās glābt, aizņemoties pašas. Vai valdības vienmēr to darījušas no laba prāta – tas jau ir cits jautājums.

Neparedzamā izskaņa

Ja ekonomikai iet slikti, valdības nespēj atbilstošā apmērā iekasēt nodokļus, gala rezultātā parādu apjoms aug, un rodas grūtības savus parādus pārfinansēt uz nosacījumiem, kas nodrošinātu šo valstu ilgtspējīgu attīstību. "Tādas valstis kā Itālija un Portugāle pašas nemaz nevarētu pārfinansēt savas saistības finanšu tirgū, ja ECB nenāktu talkā ar savu ekonomikas stimulēšanu," atsevišķu Dienvideiropas valstu bēdīgo situāciju raksturo ekonomists un uzņēmējs Jānis Ošlejs.

Viņš skaidro, ka šo valstu galvenā problēma ir konkurētspējīga eksporta trūkums. "Eksporta preču segmentā konkurē ar Austrumeiropu un Ķīnu, kur ražošana ir lētāka. Latvija norija tās rūgtās zāles, taču rezultātā mums ir konkurētspējīgāks eksports nekā eirozonas dienvidu valstīs," skaidro uzņēmējs. Tā kā algas Latvijā ir zemākas nekā Portugālē, no korporatīvā viedokļa ražot šeit ir izdevīgāk. J. Ošlejs norāda, ka šajās valstīs cenšas saglabāt iepriekšējo labklājības līmeni, nevis radīt labvēlīgu mikroklimatu eksporta attīstībai, tāpēc trūkst ārvalstīs nopelnītās naudas, kā rezultātā aug arī parāda apjoms.

Ekonomisti neizslēdz iespēju, ka, mainoties pašreizējai finanšu tirgus konjunktūrai, eirozonas perifērijas valstis atkal var nonākt pie jauniem finanšu satricinājumiem. J. Ošlejs uzskata, ka viens no finansiālās stabilitātes risinājumiem eirozonā būtu Eiropas finanšu ministrijas radīšana. "Jautājums ir par to, vai šāda ministrija tiks radīta tagad, kad ekonomikai un biznesam kopumā iet salīdzinoši labi, vai atkal tiks nogaidīts līdz jaunām problēmām," spriež J. Ošlejs.

Viņaprāt, vienīgais ceļš, kas var nodrošināt perifērijas valstu izraušanos no parādu bedres, ir augstākas pievienotās vērtības eksporta radīšana. "Tas nav tik viegli, līdz ar to pagaidām veidojas apburtais loks ar visai mazām izredzēm uz kardinālām pārmaiņām, kas finanšu tirgus konjunktūras maiņas gadījumā atkal var nozīmēt jaunas problēmas," secina ekonomikas eksperts.

Arī citi ekonomisti parādu problēmu vērtē kā samērā sarežģītu. I. Brīvers teic, ka ar kaut kādām ekonomikas pārmaiņām noteikti ir jārēķinās. "Jautājums ir tikai par to, kādā veidā tas notiks. Atliek vien cerēt, ka bez lieliem finansiāliem sabrukumiem un kara," piebilst ekonomists.

Situācija nav bezcerīga, ja runa ir par to, cik naudas no budžeta valstīm jāatvēl savu saistību segšanai. Bankas "Citadele" ekonomists Mārtiņš Āboliņš zina teikt, ka šobrīd Dienvideiropas valstis sava parāda apkalpošanai ik gadu tērē būtiski mazāk nekā pirms eiro ieviešanas. Piemēram, Itālija pērn sava parāda apkalpošanai tērēja nedaudz mazāk par 4 % no IKP salīdzinājumā ar gandrīz 6 % 2000. gadā un vairāk nekā 10 % 1995. gadā, lai gan parāda līmenis kopš 2000. gada pieaudzis no nedaudz vairāk kā 100 % līdz 132,6 % pret IKP pērn. Līdz ar to, kamēr procentu likmes saglabājas pašreizējā līmenī, šo valstu parādu apmērs vismaz īstermiņā problēmas nerada, uzskata ekonomists.

Viņaprāt, galvenais risks šīm valstīm šobrīd ir ilgstoši zemais ekonomikas izaugsmes temps, kā arī nespēja ievērot Stabilitātes un izaugsmes pakta noteiktos fiskālos mērķus. Vienlaikus viņš mierina, ka arī augsts valsts parāda līmenis varbūt ilgtspējīgs – galvenais ir attiecīgās valsts spēja šo parādu apkalpot. Vēsturiski virknei valstu parāda līmenis ilgstoši ir bijis augstāks, nekā šobrīd tas ir Dienvideiropas valstīs, un, piemēram, Japānā šobrīd tas ir aptuveni 240 % no IKP.

Parāda ilgtspējā svarīgs ir ne tikai tā līmenis, bet arī ekonomikas izaugsmes temps un procentu likmes, skaidro M. Āboliņš. Viņaprāt, nav liela iespējamība, ka pie pašreizējās finanšu tirgus konjunktūras varētu strauji pieaugt Itālijas un Portugāles obligāciju procentu likmes, kas apgrūtinātu šo valstu finanšu saistību kārtošanu.


Publikācijas pirmavots "Diena"