- Eiro projekts – kāpēc tas radās un cik daudz tas saistīts ar globalizācijas procesiem pasaulē?

- Pirmkārt, eiro kā projekts ir radies tādēļ, ka ekonomisti uzskatīja, ka tautu bagātību var vairot tad, ja tirdzniecība starp tautām norisinās pēc iespējas raitāk. Līdz ar to tika izveidota Eiropas Savienība (ES), kuras nolūks bija veicināt tirdzniecību, ko daudz vieglāk būtu realizēt, ja visām dalībvalstīm būtu vienota valūta, atrisinātos daudzas problēmas un jo vairāk mēs tirgotos, jo bagātāki mēs kļūtu. Būtu iespējams preci nopirkt lētāk, kas vairotu ekonomisko labumu, jo, nopērkot lētāk, var patērēt vairāk, kas vairotu kopējo bagātību, tāpēc eiro nepieciešams kā vienota valūta.

Otrkārt, Eiropa vēl aizvien ir uztraukusies par kara iespējamību starp Eiropas tautām. Jo ciešāk kopā būs sajūgta šo tautu ekonomika, jo mazāka ir kara iespēja un vienotas valūtas izveide ir lielisks veids, kā to sasaistīt.

- Cik liela loma šī projekta īstenošanā ir banku sistēmas pārmaiņām gadsimtu mijā?

- Nav šaubu, ka bankām šis projekts ir izdevīgs, jo tad tās nekādā ziņā nevar zaudēt naudu, aizdodot to citām valstīm. Iepriekš bija tā, ka banka paņēma naudu, teiksim, vācu markās un tad aizdeva, piemēram, Beļģijai. Nauda tika iztērēta Beļģijas frankos, bet Beļģijas franka kurss pret vācu marku pēkšņi izmainās un kļūst par kādiem 30% zemāks un markās tiek atmaksāta par 30% mazāka summa, taču bankai tas ir ļoti neizdevīgi. Tāpēc, ieviešot vienotu valūtu, bagātajām valstīm rodas lielāka iespēja aizdot naudu nabadzīgajām valstīm. Tādējādi kapitāls aizplūst no valstīm, kurās tas ir pārpalikumā uz nabadzīgajām valstīm, kur šī nauda tiks labāk ieguldīta un atkal tiek vairota bagātība. Nu, un šī nauda plūdīs no bagātajām valstīm uz nabagajām tādēļ, ka bankām vairs nebūs jāuztraucas, ka daļa naudas pazudīs – kā piemērā ar markām un frankiem.

Kāpēc tādā gadījumā nav vienotas valūtas visā pasaulē?

Cilvēki ir mēģinājuši to vairākkārt darīt. Iepriekšējā reize, kad tas tika darīts bija tā sauktais Zelta standarta laikmets, kas turpinājās no 19. gadsimta vidus līdz Lielajai depresijai trīsdesmitajos gados, taču arī pirms tam ir bijuši mēģinājumi ieviest vienotu valūtu, piemēram, latīņu valūtas ūnija vai skandināvu valūtas ūnija. Zelta standarts bija ļoti dzīvotspējīgs un pamata ideja bija tāda pati kā mūsdienu eiro projektam – raitāka tirdzniecība starp tautām vairos bagātību, bet valūtas konvertācija apgrūtina šo procesu, jo naudas vērtība mainās un tādējādi visiem ir lielas problēmas, tāpēc tika izveidota vienota atskaites sistēma – zelts, varēja paņemt sterliņu mārciņas un aizdot krievu rubļus, zinot, ka Krievija atdos atpakaļ šos rubļus, kas ir pārvēršami zeltā. Zelta standarts bija ļoti plašs, arī Latvija līdz Ulmaņa valdībai bija Zelta standarta dalībniece un Anglija varēja mums aizdot naudu, zinot, ka atgūs to atpakaļ tādā pašā vērtībā.

- Cik dzīvotspējīgs ir eiroprojekts un kādi apstākļi to varētu apdraudēt?

- Līdzīgi kā 30. gados – teorija ļoti laba, bet praksē viss izrādījās daudz sarežģītāk. Gan toreiz, gan tagad dažas valstis spēja radīt daudz vērtīgu rūpniecības preču, kas tika pārdotas citām valstīm, bet citās valstīs rūpniecība nav tik attīstīta, lai varētu pārdot šīs preces bagātajām valstīm, tāpēc nācās pirkt šīs preces. Gan eiro gadījumā, gan Zelta standarta laikā sākotnēji sistēma darbojās itin braši, jo bagātās valstis pārdeva savas preces nabagajām, kuru bagātie iedzīvotāji priecājās, ka varēja dabūt angļu vadmalu vai franču rūpniecības ražojumus par ļoti izdevīgām cenām un angļu bankas labprāt kreditēja šos pirkumus, līdz ar to nauda plūda prom no Anglijas un Francijas uz nabadzīgākajām valstīm un par šo naudu tika iegādāta angļu un franču prece, bet nabagās valstis palika parādos un šīm valstim sākās problēmas, jo parādi un procenti auga, bet savas rūpniecības nebija, visi patērēja angļu vadmalu, nevis ražoja savējo, tāpēc valstis iekļuva aizvien dziļākos parādos un tas viss beidzās ar Lielo depresiju.

Pasaules ekonomikas disbalanss izraisīja pasaules ekonomikas krīzi. Vieniem bija pārāk stipra rūpniecība, otriem – pārāk vāja. Līdzīgi tas šodien ir ar eiro. Ir ekonomiski stipras valstis, kā tas ir ar Ziemeļeiropu, Vāciju, Holandi un daļēji arī Franciju un tās pārdod savus ražojumus nabadzīgākajām valstīm – Spānijai, Grieķijai, arī Latvijai, jo mēs esam pievienojušies arī eirostandartam un ņemam no viņiem ļoti daudz kredītu, lai nopirktu viņu rūpniecības preces, mums ir aizvien lielāki parādi un rūpniecība neparādās. Viņiem toties ir aizvien augstākas prasības pret mums procentu dēļ un aizvien stiprāka rūpniecība. Līdz ar to eiro kļūst neizbalansēts, tāpat kā trīsdesmitajos gados.

Vai ES spētu izdzīvot bez galvenā dzinuļa – arvien pieaugoša patēriņa?

- Te ir runa par taupības paradoksu. Ja taupa indivīds, tad tā ir laba lieta – viņš atliek naudu nebaltām dienām un vairo kapitālu tautā, bet, ja taupa tauta, tad visu indivīdu taupība nozīmē valsts nabadzību, tādēļ, ka taupīt nozīmē nepatērēt. Ja visi reizē taupa, tad patērē mazāk preču un mēs kļūstam nabagāki. Tam nevajadzētu būt mērķim, mērķis ir kļūt bagātākiem, patērēt, nevis taupīt, taupībai nav jēgas. Mēs gribam vairāk patērēt slimnīcas, mēs gribam patērēt ceļus, labas skolas, galu galā arī labāku apģērbu, nevis aizvien sliktākas slimnīcas, aizvien sliktākus skolotājus, aizvien sliktākus apģērbus, tas ir muļķīgi.

- Ekonomiskie procesi ES ietekmē politiskos procesus, vai tomēr notiek otrādi?

- Domāju, ka ES sākās kā politisks projekts, cilvēki vairāk rūpējās par to, lai būtu vienota Eiropa, ka izveidosies vienots tirgus, ka cilvēki varēs vairāk pirkt un kļūs bagātāki. Problēma ar šo pieņēmumu ir tāda pati kā trīsdesmitajos gados, ka dažās valstis kļūst bagātākas, bet citas – nabagākas. Un tad nabagākās valstis sāk apvainoties. Trīsdesmitajos gados apvainojās Vācija, kura iekļuva tādā kā lejupejošā spirālē, tā aizvien vairāk un vairāk naudas palika parādā pārējām valstīm, kas kļuva aizvien stiprākas, bet Vācija bija spiesta aizvien vairāk naudas atdot citām valstīm un kļuva aizvien nabagāka.

Cilvēki apvainojās par šādu situāciju un radās nacionālsociālistiska kustība, kura teica, ka vāciešiem jāparūpējas par sevi, nevis par starptautiskiem kapitālistiem un jāveido pašiem sava vācu valsts. Pie kā tas noveda, mēs visi zinām – pie ļoti bēdīgām sekām, pie Otrā pasaules kara. Cilvēki nevarēja šo jautājumu atrisināt saprātīgā veidā, prasības pēc taisnīgas sadales Eiropas mērogā toreiz kļuva aizvien spēcīgākas un noveda pie nacionālisma, protekcionisma un galu galā – kara. Un arī Eiropā mēs šobrīd redzam, ka tās valstis ir ļoti apvainojušās, kā Grieķija, kur atdzimst fašistiskas kustības, fašistu partija ir šobrīd iekļuvusi Grieķijas parlamentā, arī Francijā un Holandē fašistu partija nostiprinās, tās ir ļoti negatīvas parādības.

Eiropai steidzami jāizdomā metode, kā panākt, lai arī nabagās valstis kļūst bagātas, pretējā gadījumā cilvēki būs apvainojušies un sāks prasīt aizvien radikālākus mērus.

- Kādu nākotni jūs prognozējat eiro, salīdzinājumā ar citām valūtām?

- Eiro visieglāk salīdzināt ar ASV dolāru. Kad dzima ASV dolārs, bija līdzīgas problēmas tām, kas šobrīd ir Eiropā. ASV kādreiz katrā štatā bija sava valūta: bija Menas štata dolārs un Ņujorkas štata dolārs, katram savs kurss, kas relatīvi svārstījās viens pret otru un katrs štats varēja attīstīties tik sekmīgi, cik spēja. Ja trūka kādu resursu, štats nespēja attīstīt rūpniecību un nodarbināt cilvēkus, sākās bezdarbs, štats devalvēja sava dolāra vērtību un radīja attīstības bankas, lai attīstītos rūpniecība vai kas cits, ko štats uzskatīja par nepieciešamu attīstīt. Tā štati sadzīvoja. Kad izveidoja vienotu dolāru, pēkšņi izrādījās, ka daži štati kļūst bagātāki, daži – nabagāki un neapmierināti. Tāpēc tika izveidota centralizēta sistēma naudas un finanšu pārvaldībai, kur Centralizēta valdība ieņem apmēram 20% no iekšzemes kopprodukta, un pārdala to. Pēc būtības ieņem no bagātajiem štatiem un pārdala nabagajiem.

Tādējādi visi štati attīstās vienmērīgi. Eiropa šobrīd ir tur, kur Amerika bija savas veidošanās sākumā, respektīvi, mums ir vienota valūta, bet nav sistēmas, kā pārdalīt no bagātajām valstīm uz nabagajām. Ja Eiropa grib saglabāt eiro, tāpat kā ASV – dolāru, nepieciešams izveidotu vienotu Eiropas budžetu, kuru tad pārdalīt, teiksim, no Vācijas Latvijai vai Spānijai un attīstīt šajās valstīs sekmīgu vietējo rūpniecību un padarīt šīs valstis bagātas.