Man jautājums – kāpēc? Vai tur kļavas skaistāk krāsojas, vai putni skaļāk dzied? Vai saule spožāk spīd? Nu netieku gudra. Mani nevar pieskaitīt pie tiem, kas pirmie stāv pie vilciena biļešu kasēm un traucas uz Siguldu baudīt rudeni. Manuprāt, tikpat skaists tas ir arī šepat Baldonē, tāpēc to uzskatu par sava veida nodevību – neieraudzīt to, kas sev apkārt, bet skriet, kur taciņa jau iestaigāta," – tā raksta Ilze no Baldones.

Vēstuli komentē Inta Mikanovska, Turaidas muzejrezervāta dokumentu pārvaldības un finanšu daļas vadītāja:

"Tradīcija rudenī doties uz Siguldu iesākusies jau 19. gadsimta beigās, 20. gadsimta sākumā, kad turp brauca tā saucamie Rīgas zaļumnieki. Vēsturiskajos aprakstos un vecajās avīzēs par šiem nelielajiem ceļojumiem ir daudz rakstīts. Sigulda tika dēvēta par mazo Šveici, un visiem gribējās redzēt, kāda tad tā ir.

Šeit varēja atpūsties, kāpelēt pa kalniem. Tajā laikā sāka parādīties arī spieķa simbols, jo, lai kāptu kalnā, tam ir gluži praktiska nozīme. Tāpat Sigulda, Turaida un Krimulda ir bagātas ar kultūrvēsturisko mantojumu – trim pilīm, Gaujas senleju, dabas pievilcību.

Apmeklētāji bijuši vienmēr, viņu mērķus mazliet varbūt var pamainīt laika apstākļi, bet domāju, ka skaits palielinās lielā mērā arī ārzemju tūristu dēļ. Labi palīdz tūrisma firmas, kas informē, ka Siguldā rudenī ir skaisti. Biežākie apmeklētāji ir tuvākie kaimiņi – lietuvieši un igauņi, bet daudz individuālo ceļotāju ierodas no, piemēram, Vācijas un Krievijas."