Pirmkārt, Nīderlandes situācija rāda, ka nepatīkami pārsteigumi kādas valsts politiskajai elitei iespējami arī tad, ja ekonomiskā situācija šajā valstī kopumā ir laba. Nīderlandei – jo īpaši uz citu Eiropas valstu fona – nav īsti par ko žēloties. Iekšzemes kopprodukts pērn pieaudzis par 2,1 %, kas ir ātrākais temps kopš 2007. gada, turklāt pat mundrāks nekā Vācijai. Bezdarba līmenis ir tikai 5,3 %, budžets ‒ labā stāvoklī. Tomēr sajukums politikā liecina, ka ar normālu ekonomisko situāciju ir par maz, ja politiskā elite nebauda uzticību citos jautājumos vai vienkārši ir vēlētājiem apnikusi.
Un te nonākam pie "otrkārt", un tas ir saistīts ar jautājumu par t.s. protesta balsojuma izpausmēm. Nīderlandes īpatnība – un te nu intriga ir par to, vai šī īpatnība parādīsies arī citās Rietumu demokrātijās, – ir tā, ka protesta balsojums nevis koncentrējas (kā tas, piemēram, ir Francijas Nacionālās frontes gadījumā), bet sadrumstalojas.
Piemēram, analītiķi prognozē, ka kaut dažas vietas jaunajā parlamentā iegūs partijas, kas fokusējas uz specifisku auditoriju – tādas kā Dzīvnieku tiesību partija un "50Plus" (faktiski pensionāru mērķauditorija). Ir parādījušies arī divi jauni projekti FVD un VNL, kas orientējas uz eiroskepticismu un pretimigrācijas tēmu, lai gan šo aspektu, no sava viedokļa, it kā veiksmīgi kopj Brīvības partija ar Gērtu Vildersu priekšgalā. Kā saka, pilnai laimei vēlēšanās dumpīgajiem sevi piedāvā gan vietējā Pirātu partija, gan "GeenPeil", kas uzsver, ka tai vispār nav programmas, toties gatavība rīkot balsojumus internetā.
Nozīmīgs pavērsiens ir arī tas, ka atdalījies projekts, kas orientējas specifiski uz imigrantiem no islāma valstīm, "Denk", ‒ tātad imigranti redz sevi ārpus tradicionālā politiskā procesa. Rezumējot: neapmierinātība ar politisko status quo var izpausties arī kā vēlētāju lielāka segmentācija. Grūti teikt, kā to vērtēt, jo tai ir gan pozitīvie (precīzāka interešu paušana), gan negatīvie (sadrumstalotība) aspekti.
Latvieši tālās zemēs
Tēze "vēsture atkārtojas" ir diezgan banāla un ne visai korekta, tomēr dažādas epizodes Latvijas Universitātes izdotā žurnāla "Vēsture" jaunākajā numurā (laikā, kad top teksts šai slejai, bezmaksas versijas internetā gan vēl nav) ir elegantas. Piemēram, Nadīnas Rodes publikācijā par latviešiem Ķīnā laika posmā no 1918. līdz 1940. gadam lasāms Latvijas konsula Harbinā ziņojums priekšniecībai Rīgā 1927. gada februārī: "Maz pamazām arī Latvijas ražojumi te ieviešas. Tas sakāms sevišķi par zivju konserviem. Tagad nav Harbinā firmas, kurai nebūtu Rīgas zivju konservu; pamazām tie sāk izspiest Amerikas zivju konservus." (149. lpp.) Kaut ko tas atgādina, vai ne?
Starpkaru Latvijā pazīstama bijusi arī tēma par mūsu valstspiederīgo līdzdalību konfliktos citās valstīs. Piemēram, Ginta Ieva Bērziņa, raksturojot Latvijas un Spānijas attiecības Pilsoņu kara Spānijā laikā, min, ka tie Latvijas cilvēki, kuri simpatizēja republikāņiem, atraduši veidu, kā apiet oficiālo neiejaukšanās politiku: saziedotais atstāts Rīgas dzelzceļa stacijas bagāžas glabātuvē, kvītis nogādātas Spānijas vēstniecībā (70. lpp.). Kā mēdz teikt, ja gribēs, veidu atradīs, – to der atcerēties varasiestādēm arī mūsdienās, kad iespēju taču vēl vairāk.
Negaidīta dāvana
Pats fakts, ka Latvijā iespējami tulkojumi no senarmēņu valodas, jau ir iedvesmojošs. Savukārt šogad iznākušais 10. gadsimta armēņu dzejnieka un teologa Narekas Grigora "Žēlabu grāmatas" tulkojums ir nozīmīgs visiem, kuri interesējas par kristīgo kultūru. Proti, Austrumu kristietība mums asociējas galvenokārt ar Krievijas pareizticību, palaižot garām to, kādā krāšņumā un sarežģītībā kristietība uzplauka nosacīti viduslaikos Armēnijā, Sīrijā, pašreizējās Turcijas, Ēģiptes u.c. Tuvējo Austrumu teritorijās.
Grāmatas tulkojuma projekta autori salīdzina Narekas Grigoru ar Rietumu kristiešiem labāk zināmo Asīzes Francisku, tas varētu būt orientieris, tomēr arī bez tā runa ir par izcilu garīgās literatūras pieminekli, kas turpina mirdzēt mūsdienu sēnalu literatūras laikmetā.