Nesen ES dalībvalstu līderi tikās Slovākijā, Bratislavā, lai demonstrētu savstarpēju solidaritāti un uzsāktu reformu procesu pēc "Brexit". Taču sarunas tikpat kā nemaz nepieskārās institucionālām vai ekonomiskām reformām. Samita noslēgumā Itālijas premjers Mateo Renci atteicās kāpt uz skatuves kopā ar Francijas prezidentu Fransuā Olandu un Vācijas kancleri Angelu Merkeli, un samits, kura mērķis bija parādīt vienotību, atklāja daudz nesaskaņu.

ES līderiem jāuzņemas atbildība par līdzšinējām kļūmēm. Iesākumā viņiem jābeidz pieņemt tukšas deklarācijas. ES institucionālā nevarība ir acīm redzama, it īpaši ES ienaidniekiem. Tādēļ šobrīd ir jāizdara izvēle: lēciens uz priekšu apvienošanās virzienā vai arī neizbēgama sašķelšanās.

Nav daudz eiropiešu, kuri vēlas izdarīt šo izvēli. Daudzi politiķi baidās, ka samaksās pārāk augstu cenu mājās par aicinājumiem uz šādām ES reformām. Viņuprāt, tālāka ES integrācija pašreizējā politiskajā klimatā ir pārdrošs solis, un ES jāstrādā mazāk, bet efektīvāk.

Taču tā ir nepareiza matemātika. ES varētu radīt integrētāku ekonomiskās vadības modeli, lai palielinātu investīciju apjomu un radītu jaunas darbavietas. Nav daudz Eiropas līderu, kas saprastu galveno risku ES, tajā skaitā savai politiskajai nākotnei, un tā ir šā brīža situācija. Populistiskas partijas popularitātes ziņā sāk apsteigt tradicionālās partijas, un pārmaiņu iespēju durvis pamazām aizveras.

Tā tam nevajadzētu būt. Pārāk daudzi līderi nokļuvuši populisma pavadā, domājot, ka tādējādi izdosies saglabāt savus reitingus. Tā vietā viņiem vajadzētu uzņemties patiesu atbildību un iestāties par kopējo labumu. Gaidāmās vēlēšanas Francijā un Vācijā parādīs, kādas būs turpmākās līderības tendences ES. Aptaujas rāda, ka Vācijas koalīcija pašlaik ir nopietni apdraudēta.

A. Merkelei ir divas iespējas – pieslieties labējo idejām, kā to darīja Nikolā Sarkozī pirms pēdējām vēlēšanām, vai jāstāv un jācīnās no pašreizējām pozīcijām, atspēkojot populistu argumentus. Izvēle ir skaidra: Merkelei ir jācīnās un paralēli jāpiedāvā alternatīvs plāns ES modernizācijai.

Līderiem jāatspēko mīts, ka situācijai, kāda tā ir pašlaik, var būt ātrs risinājums vai ka globalizāciju var "attīt atpakaļ". Pretēji populistu paustajam, protekcionisms nesamazinās bezdarbu un ienākumu nevienlīdzību. Ja ES valstis noraidīs dažādus sadarbības līgumus, kas patlaban ir tapšanas procesā, ES loma starptautiskajā tirdzniecībā mazināsies un Eiropas ekonomika no tā cietīs.

Tāpat – ja eirozonā nenotiks lielāka integrācija, stiprinot tās ekonomiskās vadības struktūras, finansiālā krīze Eiropā padziļināsies. 2008. gada krīze Rietumos izraisīja politisko cīņu, kas joprojām turpinās. Tā vairs nav cīņa par reformām, bet cīņa starp vīzijām par atvērtām un slēgtām sabiedrībām, cīņa par to, vai būt globālai vienotībai vai lokālās politikas dominancei. Ja ES izvēlēsies iestāties pret globalizāciju, brīvo tirgu un atvērtu sabiedrību, tai vairāk vajadzēs līderus, mazāk menedžerus. Patiesību sakot, līderiem vajadzētu mazāk vainot ES institūcijas, iespējamos sadarbības līgumus vai bēgļus, lai attaisnotu savu neizdarību un nespēju mazināt bezdarbu un nevienlīdzību.

Šķiet, ka ES krīzes menedžmenta iespējas drīz būs izsmeltas. Mēs varam vai nu kā strausi iebāzt galvu smiltīs, kamēr Eiropas projekts lēnām nomirst, vai arī izmantot šo krīzi, lai izveidotu jaunu projektu.

Arī šeit pareizā izvēle ir skaidra: ES līderiem jāpiedāvā eiropiešiem jauns sociālais līgums, kas balstīts uz sapratni par pamatotajām bailēm no globalizācijas. Šīm bailēm jāliek pretī kolektīva, progresīva atbilde.

ES ir bijis ietekmīgs spēks globalizācijas procesos, un tikai ES ir pa spēkam tikt galā ar sekām. Eiropas līderiem jāskaidro saviem vēlētājiem, kāpēc populisti to nevar.


Tulkoja Marta Dzintare

Copyright: Project Syndicate, 2016 – Europe's Leadership Crisis