Drukāt šo lapu
03.10.2014 10:54

Idiokrātija – sveiciens visiem "nezinīšiem", ņaudētājiem un pofigistiem

Autors 
Novērtēt šo ziņu
(0 balsojumi)

Tieši tā mūsu valsti, gluži kā pirms astoņiem gadiem uzņemto komēdiju ar šādu nosaukumu, varēs dēvēt 5. oktobra rītā, JA turpināsies latviešu mīkstčaulība "ai, ko tad es", pesimisms "tāpat jau nekas nemainīsies", aizņemtība "nav laika, man svarīgākas lietas darāmas", principiālisms "par spīti tiem liekēžiem neiešu vēlēt!", nenovīdība, skaudība un visi citi netikumi.

Patiesību sakot, mums tā var kļūt par traģēdiju, un šāds nosaukums, ņemot vērā pēdējās veiktās aptaujas, tik un tā būs daļēji piedēvējams. Tiesa, ne gluži līdz galam, teiksim – par kādiem 70 %, gluži kā spēlē, kurā jāatmin vārds, jo līdz beigām mums būs atlikuši pāris burti, lai mēs sauktos par pilntiesīgiem idiotiem. Tieši tā – kā gan citādi to lai nosauc, ja, piepildoties šo aptauju scenārijam, un ko tur vairs slēpt – Kremlim pietuvinātie saskaņieši ar Sudrabas "jaunlatviešiem" veidos teju pusi Saeimas, kamēr tā saucamais latviskais bloks vēl šoreiz būs ar minimālu pārsvaru?!

Neesot pašpārliecinātam optimistam, taču arī ne pārlieku lielam pesimistam, gan skaidri prognozējams, ka par tādu vēlētāju aktivitāti – ap 70 % – kā pirms diviem gadiem notikušajā "valodu referendumā", kad pret otrās valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai nobalsoja 74,8 %, bet par 24,88 %, laikam nav ko sapņot. Abi pēdējie skaitļi visai skaidri norāda proporciju, cik Latvijā īsti ir palikuši godprātīgi pilsoņi, kuriem vēl rūp, kas notiek ar mūsu valsti, un viņu pašu nākotne. Protams, tiem otriem arī rūp viņu "sāpe", tikai atšķirība tā, ka viņi par to mobilizējas katrās vēlēšanās, kamēr latvietis paliek mājās, paraud, cik viss ir slikti, vai dara "steidzamākus" darbus, vai vienkārši ir pilnīgi vienaldzīgs.

Šāda tipa BALSSTIESĪGAJIEM PILSOŅIEM un visiem pārējiem, kas negrasās iet vēlēt 4. oktobrī, pagaidām atliek vien novēlēt: "Prātiņ, nāc mājās!", jo, iespējams, vēlāk jau būs par vēlu. Protams, jāatceras vēl par tādu sugu kā "nezinīši" – "Es nezinu, par ko balsot", "Tur jau neviena nav, par ko vēlēt" un tādā garā – lai cik banāli tas izklausītos, ja pašam sajēgas nav, tad vismaz jāaprunājas ar kādu zinošāku cilvēku vai jāizvēlas mazākais ļaunums no pārējiem šķietamajiem "ļaunuma iemiesojumiem" (vispār daudziem politika šķiet kā tāds bubulis, no kura jāturas pa gabalu vai, ka tā jau nu viņu dzīvi vismazāk ietekmē vai neietekmē vispār), jo savukārt nepiedalīšanās balsojumā tikai un vienīgi vairos paša ļaunākā scenārija piepildīšanos, kad referendums par otrās valsts valodas ieviešanu mūsu valstī šķitīs tikai maza bērna šļupsti.