Bet vispirms neliela atkāpe vēsturē. Bērnībā man bija traumēta labā acs. Lasīt nevarēju, sāku nēsāt brilles. Paļāvos uz kreiso aci, bet labo, var teikt, atstāju novārtā. Tomēr 25 gadu vecumā biju spiests atjaunot briļļu nēsāšanu. Iemesls – autovadītāja tiesības un izglītošanās augstākajās mācību iestādēs.

Jau esot pensijā, 2006. gadā man konstatēja abās acīs pirmās pakāpes glaukomu. Tiku nosūtīts uz Stradiņiem konsultēties. Neviens mani nespieda, pats izdomāju, ka jātaisa operācija. Plānotā bija jāgaida divus gadus. Ja gribi ātrāk, tad maksā dažus simtus latu. Bet tad nejauši pa TV uzzināju, ka Rīgā ir Dr.Solomatina acu centrs. Taisa lāzeroperācijas. Pats Solomatins skaidroja, cik tas ir efektīvi, droši un pat pret visām acu kaitēm. Devos uz viņa glauno iestādi Rīgā. Mans pirmais iespaids bija – tur valda krievisks gars.

Noskaidroju, ka konsultācija maksā Ls 15,-, bet pie paša daktera – Ls 50. Operāciju taisot dakteris pats ar jaunievesto lāzeroperācijas tehniku. Apprasījos arī šā centra klientiem – atsauksmes labas. Tomēr nolēmu drusku pagaidīt. Atcerējos sava tēva stāstīto, ka viņam jaunībā esot konstatēta glaukoma, bet viena tantiņa to izārstējusi ar sautētām sliekām. Tomēr 2007. gadā atkal devos uz Solomatina centru ar pilnu apņēmību noskaidrot savu acu gaišuma un veselības stāvokli. Samaksāju Ls 15,- un tiku pie Dr.Petuhovas. Pēc smalkas izmeklēšanas ar diezgan sarežģītu aparatūru rezultāts nekāds iepriecinošais nebija – gan nervu audu atmiršana, gan vēl glaukoma. To varot izoperēt ar lāzeri, lai es labi padomājot. Es vairs daudz nedomāju. Tika noslēgta vienošanās par operāciju. Saņēmu sarakstu ar veselu virkni noteikumu, kas man pēc operācijas jāievēro. Pretējā gadījumā acu ārstniecības centrs atbildību nenes.

2007. gada 23. maijā man "lāzeriski" tika izoperēta kreisā acs. Visa procedūra vilkās tikai kādas 10-15 minūtes. Pašu slaveno Dr. Solomatinu tā arī neredzēju. Pēc operācijas tiku palaists mājās un nobrīdināts, ka nedrīkstu locīties, klanīties un gulēt uz kreisajiem sāniem. Dažas dienas vajadzēja staigāt ar aizlipinātu aci un pēc 10 dienām jāiet uz pārbaudi. Šoreiz mani pieņēma Dr. Repina. Atkal izgāju visas pārbaudes un man paziņoja, ka viss kārtībā. Priecīgs braucu mājās.

Pēc gada man sāka pasliktināties redze kreisajā acī. Mainīju brilles, bet nekas nelīdzēja. Sāku staigāt ar spieķi, jo pazuda orientācija un neredzēju ceļā šķēršļus. Braucu atkal uz Stradiņiem, šoreiz – pie Dr. Baumanes. Tas bija 2010. gads. Atzinums bija viens – pēc lāzeroperācijas ķirurģisko operāciju taisīt vairs nevar.

Nu, lūk, cik neredzīgs iegāju, tikpat neredzīgs esmu palicis. Tikai tiku pierunāts uz lāzeroperāciju, bet ko tur teikt – tas ir bizness.

Tagad lasīt vairs neredzu, bet pie spilgtas gaismas un dažiem palīglīdzekļiem vēl tieku diezgan viegli galā. Labā acs, kurai bija sliktāka redze, šķiet, ir palikusi redzīgāka. Labi, ka tai netaisīju operāciju. Runājot ar cilvēkiem, kam taisītas acu operācijas, viennozīmīgas atbildes nav. Citam palīdzēja, citam nelīdzēja. Tāpēc jāizvēlas pašam, un tās daudzās konsultācijas tikai sajauc galvu.

Operētā acs, var gadīties, man paliks pavisam miglaina. Dakteri saka – no vecuma. Bet man pašlaik ir knapi 81, un esmu optimists. Ja viena acs paliks galīgā miglā, tad otra man vēl ir rezervē! Tagad piemiedzu kreiso aci, lai domā, ka koķetēju, un man liekas, ka redze uzreiz kļūst labāka.

Iepriekš:
Mīti un patiesība par acu lāzeroperāciju