Varētu jau to dēvēt tik par tādu pēršanos vietējā pīļu dīķī, taču, viennozīmīgi, šis gadījums dod visai pamācošu signālu visas valsts kontekstā, ņemot vērā, ka tikko arī nomainījusies pati valdība un rudenī tā atkal mainīsies. Nerunāju, protams, par personālijām, jo jau pierasts, ka vieni un tie paši cilvēki mēdz figurēt ilgstoši vai periodiski dažādās ministrijās un amatos.

Ādažu novada domē attiecība starp koalīcijas partneriem un opozīciju nu palikusi tāda pati kā Krimuldā, proti, astoņi pret septiņi. Pēdējā pašvaldībā pēc vadības maiņas kopš pērnās vasaras nekādi lieli sašūpojumi gan nav bijuši. Situāciju Ādažos īpašu padara apstāklis, ka mēru gāza ne opozīcijas spēki, bet gan paši koalīcijas veidotāji. Daļēji to varētu saukt par rīvēšanos savā starpā, ņemot vērā, ka jaunievēlētie deputāti "tikuši pie šprices" un tagad nu nezina, ko pirmo ķert un grābt.

Tajā pašā laikā nu jau bijušais domes priekšsēdētājs Māris Sprindžuks atklāti atzina, ka opozīcijas deputāti pirms pusgada tur nonākuši galvenokārt tādēļ, ka jaunievēlētie viņus lāgā nepazinuši, un tad nu pirmais stereotips bijis, ka pie visām likstām vainojama "vecā kliķe". Taču neviens deputāts nav viennozīmīgi vērtējams pēc partijas saraksta, tāpat kā kāda politiskā spēka kopums nevar būt vainojams pie visām pašvaldību vai valsti piemeklējušām nelaimēm. Jo galu galā – kas tad ievēl šos cilvēkus un nodod varu viņu rokās? Mēs paši, vēlētāji.

No vienas puses, viedokļu daudzveidība jeb partiju "krāsainība", kā tas ir Ādažos, kur domē ievēlēti sešu politisko spēku pārstāvji (daži gan visai nosacīti, jo nav pat to biedri), ir vajadzīga, lai nevaldītu vienas kopienas intereses, taču tajā pašā, izveidojot raibu koalīciju, stabilitāte nav garantēta, turklāt tas draud vai savā veidā piespiež vietējos domniekus pārkāpt sarkanās līnijas, kas deklarētas partiju iekšienē. Un šī problēma, starp citu, nav tikai Ādažos, bet arī citās Latvijas pašvaldībās. Par to noteikti vajadzētu aizdomāties politiķiem un darīt uzmanīgus vēlētājus.