Mūsu valsts nav tikai simts gudrās galvas Saeimā, kuras dažreiz pārsteidz ar absurdām idejām, bet dažreiz – ar reālām un patīkamām pārmaiņām. Arī Ministru kabinets, kas šad tad izdod nerealizējamus noteikumus, nav visa mūsu valsts, mūsu dzimtene, mūsu zeme. Un ministri! Dažreiz šķiet, ka viņi paši nesaprot, ko izdarījuši un pateikuši. Bet arī tā nav visa mūsu valsts, mūsu lepnums!

Valsts esam mēs paši, mūsu ģimene, mūsu draugi. Mēs veidojam savu valsti. Džons Kenedijs reiz teica: "Nejautājiet, ko valsts var darīt jūsu labā, bet jautājiet, ko jūs varat darīt valsts labā?" Arī Amerikai ir bijuši grūti laiki, bet viņi vienmēr tiek un tiks tiem pāri.

Vai mēs sev esam pajautājuši, ko mēs varam darīt savas valsts labā? Vai mēs tikai sūdzēsimies, piketēsim, aprunāsim, visu nopelsim? Ja mēs kādu vainojam, mēs viņam piešķiram neierobežotu varu. Un mēs taču vainojam valdību... Bet ko mēs esam darījuši, lai dzīvotu labāk? Vai mūsu likstās neesam vainīgi paši, pieņemot nepareizus lēmumus? Varbūt sāksim vainot sevi un mums pašiem būs vara. Vara dzīvot labāk un citādāk.

Un tad mēs ieraudzīsim to, kas patiesi ir mūsu valsts, – ceļus, koku zelta lapu ieskautus, kas vairs neliksies tik bedraini; saulrietu jūras krastā, kuram autostāvvietas trūkums vairs nebūs svarīgs; laukus ar sniegiem, zem kā noteikti dīgs nākamā gada raža; pavasara gaidās savu pilsētu, kas pēc ziemas ir tik netīra un dubļaina, bet tas vairs neuztrauks, jo jūs dosieties mājās pie lielākās savas valsts vērtības – ģimenes, no kuras sākas visas valstis.
18. novembris – valsts svētki ģimenei, kad kopā izkārt karogu, iedegt sveces karoga krāsās, uzcept torti sarkanbaltu, kopā piedalīties sava novada svinībās un stāstīt bērniem par Latvijas vēsturi.