Saimniece, kura saadījusi zeķes un savārījusi ziemas ievārījumu krājumus ne vien savai kuplajai bērnu un mazbērnu saimei, bet arī pagasta trūcīgākajām ģimenēm, sporta skolotāji, auklītes, sētnieki, bibliotekāri, acīgi kaimiņi, kolēģi. Viņiem visiem ir kaut kas kopīgs – sirsnība un neviltota labestība, ko nespēj ietekmēt nedz algas lielums, nedz apkārtējo aizdomīgie skatieni, ka diezin vai šie cilvēki palīdz citiem, negaidot atlīdzību.

Esmu pārliecināta, ka neesmu vienīgā, kurai, ik rudeni izdzirdot nu jau tradicionālos vārdus "Latvijas lepnums", neviļus galvā sāk drūzmēties domas un idejas, kurš šogad būtu pelnījis šo titulu, ar kuru patiešām ir vērts lepoties. Un šādi cilvēki dzīvo ne vien lielajās pilsētās, bet arī mazajos pagastos un novados, kā arī plašajā Pierīgā, piemēram, Ropažos, kur jau izsludināts aicinājums arī šoruden pieteikt savu novada lepnumu.

Lai gan jāsaka, ka man patiešām paveicies un Latvijas novadu "lepnumi" man apkārt ir kuplā pulkā, diemžēl jāatzīst, ka tā arī neesmu saņēmusies kaut reizi uzrakstīt vēstuli, lai arī citiem pavēstītu par šiem cilvēkiem. Tas nekas, ja viņi varbūt nebūs gana interesanti bargajiem televīzijas ekrāna kritērijiem un paliks ārpus kadra, tomēr vēstuli uzrakstīt taču nav nemaz tik grūti – tas aizņemtu vien pāris reklāmas paužu seriāla laikā.