Nevēlos diskreditēt mūsu ceļu policistus, tomēr nebūtu godīgi, ja stāstu par "brūno" paturētu tikai šaurā draugu lokā. Ticu un esmu pārliecināts, ka turpmāk izklāstītais atgadījums ir, kā mēdz teikt, viens no miljona.

Svētdienas rītā dodoties uz galvaspilsētu, kādam Pierīgā dzīvojošajam Jānim gadījās neatlaist gāzes pedāli, braucot pa Krasta ielu un, tuvojoties centram, pieklājīgo 50 vietā uzspiest to līdz 83 kilometriem stundā. No ceļmalas kā tvaika mākonis uznira policists ar radaru rokās, un, galvu grozīdams, kaunināja – visi brauc kā cilvēki, jūs vienīgais tāds skrējējs. Jā, ceļa zīmi redzēju, bet domās jau iepirkos Centrāltirgū, vīrietis atklāti skaidroja. "Sešdesmit latu sods!" caur zobiem novilka policists, vēl piemetināja kaut ko par soda punktiem, un aizgāja makšķerēt citus neprātīgus rīta skrējējus.

Tikām sašļukušo šoferīti paaicināja otrs policists, kurš Jāņa uzķeršanos uz āķa bija vērojis, sēdēdams policijas automašīnā. "Iekāpiet, apsēdieties," aicināja inspektors. Jānis tā arī darīja. Policists Jānim par lielu pārsteigumu izplūda līdzjūtīgās frāzēs par Jāņa maka robošanu un ātrumpārkāpēju negausīgo sodīšanas politiku mūsu valstī. Tad viņš parādīja negaidītu žestu – no dūres izstiepās īkšķis un mazais pirkstiņš, žests pašūpojās gaisā, pavisam samulsinot Jāni. "Ja jūs nopirksiet šito, mēs kaut ko izdomāsim. Citādāk visu algu iztērēsiet sodos!" policists bija reizē lūdzošs un Jāņa finansēm līdzi jūtošs. Jāņa izbrīnītais skatiens nepalika bez atbildes, sekoja precīzas instrukcijas, kā aizbraukt līdz "Latvijas balzama" bodei Maskavas ielā iepretim Zivju paviljonam. Uz piezīmju lapiņas policists, kurš oda pēc iepriekšējās nakts uzdzīves, uzšvīkāja skaitli "10". "Brūno! Nu, "Tulamor" vai "Ballantine's". Par šādu summu, un jums ir 15 minūtes laika, vairāk nevajadzēs."

Jānis, negribēdams šķirties no lielās naudas summas par savu neuzmanību, bet reizē īsti nesaprazdams, vai nav nokļuvis kādā izmuļķošanas šovā, sekoja policista norādījumiem. Norādītajam veikalam gan svētdienas rītā durvis bija ciet, taču, Jānim par laimi, Maskavas iela lepojas arī ar citām alkohola pārdotavām. Palūdzis pārdevējam pēc iespējas melnāku maisiņu, Jānis paķēra vīstokli un steidzās atpakaļ pie policista, kurš bija paturējis ķīlā viņa autovadītāja apliecību. Iekāpis mašīnā, saņēmis siltu smaidu no inspektora, dabūjis atpakaļ tiesības un brīdinājumu par krustojuma šķērsošanu ar kājām pie "sarkanā", Jānis devās uz tirgu. Pie sevis smējās. Un mulsa. Skaidrs viņam bija kļuvis vienīgi tas, ka dzīviem policistiem, atšķirībā no fotoradariem, piemīt gan jūtas, gan vājības.